Braucam pēc zivīm vai tomēr — pēc emocijām?

Ir tādas copes, pēc kurām vakarā mājās noliec makšķeres, nomazgā rokas, paēd vakariņas un pēc dažām dienām jau īsti neatceries, cik zivju noķēri. Un ir tādas, kuras atceries pēc pieciem un desmit gadiem.

Ir copes, par kurām domājot atminies ceļu, cilvēkus, kaut kādu pilnīgi nenozīmīgu degvielas uzpildes staciju, kurā trijos naktī dzēri kafiju, atceries kalnus, sniegu, vēju un teju katru noķerto zivi. Varbūt pat zivis nenoķēri, bet atceries piedzīvojumu kopumā.

Man makšķernieka karjerā vairākas reizes ir nācies sajust tādus kā lūzuma momentus – apnicis makšķerēt, viss kļūst neinteresants. Tieši šajos brīžos der padomāt par jaunām vietām, ūdeņiem un arī makšķerēšanas stiliem.

Ir sanācis pabūt vairākās valstīs un ļoti atšķirīgos ūdeņos. Zviedrija, Somija, Norvēģijas ziemeļi un arī tuvie kaimiņi. Ne visi braucieni bijuši veiksmīgi, bet interesanti tas, ka atmiņā tomēr palikuši. Jau pats fakts, ka brauc ķert zivi citā valstī, rada interesantu sajūtu – nezini, uz ko gatavoties, ko ņemt līdzi. Tas viss kopumā saasina maņas. "Svešumā"… stāvi pie ūdens un domā – kur zivs varētu būt un vai mēs vispār darām pareizi? Atkal kļūsti par iesācēju, un iesācējam viss ir interesants. Ieskatam – daži piedzīvojumi.

Zviedrija un foreles

Jau nonākot galamērķī, sapratu, ka izdevumi ir atpelnīti, vērojot upes, kurām braucām pāri, lielos un mazos ezeriņus ceļa malā, un kalni… visur kalni.

Uz Zviedriju devos, daudzu fotogrāfiju un stāstu vadīts. Tajā laikā aktīvi ķēru foreles, piedalījos makšķerēšanas sporta disciplīnās, kas saistītas ar foreļu ķeršanu. Un Latvijas ūdeņos šī spēle bija izieta.

Pirmā diena, un tu neesi noķēris nevienu foreli. Dažas līdakas, daži ālanti. Tikai vakarpusē ar kolēģi tiekam pie dažām pat Latvijas ūdeņiem necilām forelītēm. Soctīkli krietni pabojā iespaidu par noķeramajām zivīm, jo neviens neraksta, ka nedēļas laikā trāpījušās piecas labas foreles, mēs redzam tikai piecas bildes ar lielām, skaistām zivīm, tādā veidā programmējam vīziju, ka tur ķeras monstri.

Zviedrija man atvēra acis un lika mosties. Ir svarīgi pielāgoties, mainīt vietas, tehnikas un ieklausīties, ko saka vietējie. Kad to visu salikām kopā, braucienu sākām baudīt. Mazāk koncentrējāmies uz zivīm, jo sapratām, ka jābauda piedzīvojums kopumā.

Ziemeļu dabas valdzinājums.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Somija un necope

Šis brauciens bija īpašs jau ar laiku. Kovids. Ierobežojumi, neskaidrība un sajūta: ja kaut kur vispār var aizbraukt, tas ir piedzīvojums.

Atslēgas vārdi ir "bez sagatavošanās". Makšķerēšanas ziņā gan nekāda klondaika nesanāca. Praktiski nenoķērām neko. Vienā upē trāpījām uz skaistām alatām, lai gan pēc tam uzzinājām, ka tas bija posms, kurā pat īsti nedrīkstēja makšķerēt.

Un pēc laika jau sākas sarunas, kurās tiek izvirzītas arvien ģeniālākas teorijas, kāpēc zivis neķeras. Laikapstākļi, spiediens, vējš, Mēness, ūdens, nepareizā krāsa, un beigās, protams, vainīgas pašas zivis.

Citādi – Somijā ūdeņi skaisti, upes tek strauji un jaudīgi. Apmeklētas tika daudzas vietas. Tomēr bez sagatavošanās darbiem nebrauciet! Ievāciet info, noskaidrojiet vietas. Tas ir mājasdarbs, kas jāpaveic.

Norvēģija – vieta, kur atgriezties

Man līdz šim braucienam Zviedrija bija šķitusi kā pasaka, taču Norvēģijas ziemeļu daba atvēra vēl neredzētus skatus. Es pat nemēģināšu aprakstīt. Biju pie stūres, un kolēģiem laiku pa laikam vajadzēja atraut manu acu skatienu, lai vispār nonākam līdz galam. Kalni, fjordi, jūra un ceļi, kas slīd gar upju krastiem. Mums Latvijā ir skaisti, bet šādu skatu vienkārši nav.

Visa makšķerēšana balstās uz bāzes izvēli. Meklējām vietu, kur var aizbraukt un baudīt gatavu infrastruktūru. Šogad mēs apmeklējām "Myrfjord" bāzi ļoti netālu no Nordkapa. Atbrauc, ieej savā namiņā, iekārtojies, tad dodies pie saimnieka, noklausies instrukciju, izvēlies ekipējumu, sagatavo laivu un dodies jūrā.

Šī jau ir pavisam cita cope, te ir maz no ierastā. Ne tikai jaunas zivju sugas, bet nesaprotami pāri par simt metru dziļumi, milzīgi viļņi, zobenvaļi, jūras lauvas un gardas zivis. Neaprakstāmi. 

Ja būtu jāizvēlas tikai viena ārzemju pieredze, tad es vēlreiz dotos uz Norvēģiju. Jā, pati makšķerēšana tāda brutāla, smaga, bet viss piedzīvojuma kopums rada sajūtu, ka te gribas atgriezties.

Kompānija – esiet izvēlīgi!

Nedēļas nogales copē Latvijā var aizbraukt viens, bet, kad kopā jāpavada vairākas dienas un jānobrauc pāris tūkstoši kilometru, mēs sākam rādīt pavisam citu seju. Arī labi zināmi draugi ārpus komforta zonas mēdz uzvesties citādi. Kāds krāc, kāds vienmēr kavē, kādam vajag apstāties katrā benzīntankā. Kāds paņēmis līdzi pusi veikala, bet aizmirsis tieši to vienu lietu, kuru vajadzēja. Un, protams, vienmēr ir kāds, kuram vieta nepatīk un kaut kas būtu jāmaina. Tāpēc svarīgi savu ilgi plānoto izbraucienu pavadīt ar cilvēkiem, kuri pozitīvi skatās uz dzīvi un uz copi. Man ir bijuši braucieni, kurus nespēj sabojāt zivju neesamība kādā dienā, bet kolēģis, kuru kaitina viss… Tā ir sačakarēta diena un, iespējams, arī brauciens kopumā. Esiet izvēlīgi!

Un neērtākā no tēmām – nauda. Degviela, prāmji, aviobiļetes, dzīvošana, laivas, licences, pārtika un vēl simt sīkumu, kas beigās nemaz vairs nav sīkumi. To es labi saprotu. Ne visiem ir iespēja aizbraukt uz Norvēģiju, un arī tiem, kam ir, ne vienmēr gribas vai sanāk. Ja gribas pamēģināt budžeta variantu, es iesaku formātu – Zviedrija, foreles, palikšana teltīs. Tas it nemaz nav dārgi un vairākumam ir paceļami. Turklāt degvielas izmaksas var dalīt, ēdienu paķert līdzi, bet var arī ēst zivis.

Jo ilgāk makšķerēju, jo vairāk man šķiet, ka copmaņi iedalās divās kategorijās. Ir cilvēki, kuri dodas pēc zivs, un ir cilvēki, kuri dodas makšķerēt. Atšķirība it kā neliela, tomēr milzīga. Ja makšķerēšana nozīmētu tikai noķert un apēst zivi vai atvest to mājās, daudzi mūsu braucieni būtu pilnīgi bezjēdzīgi un ekonomiski neizturētu nekādu kritiku. Tomēr mēs braucam. Uz Zviedriju, uz Somiju, kur reizēm neķeras vispār, uz Norvēģijas ziemeļiem, uz Peipusu, uz Latgali vai vienkārši uz upi Latvijas otrā galā. Mēs braucam pēc emocijām. Pēc tās sajūtas, ka vakarā esi noguris, rokas sāp, drēbes smaržo pēc ugunskura dūmiem. Pēc sajūtas, ka mājās vēl neesi ticis, bet jau domā, kur pavadīsi nākamo piedzīvojumu.

Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu

Foto: Lielais Loms