Apturēt laiku un vienlaikus saglabāt to dzīvu – ieraudzīt skaistumu miglas vālos un rasas dimantos, brieža skatienā un dabas elpā – tā ir dāvana, kas dota tikai retajiem. Tā noteikti piemita dabas fotogrāfam Mārim Kreicbergam, kura acīm mums bija lemts ieraudzīt pašus aizraujošākos un trauslākos mirkļus dabā.

Reklāma

Bija, jo liktenis nu apturējis paša Māra Kreicberga laiku. Laiku, kurā līdzās dabas fotogrāfijai bija miljoniem bišu spārnu sanoņa, ģimene, draugi un domas par nākotni.

Māra laiks ir apstājies, taču mūsu – mednieku un dabas mīļotāju – atmiņās viņš turpinās dzīvot kā izcils dabas fotogrāfs, kura darbi greznojuši medību trofeju izstādes un turpinās to darīt vēl ilgi, glabājot viņa redzējumu un spēju iemūžināt dabas dvēseli.

Atmiņās par Māri piekrita dalīties mednieks un fotogrāfs Ivars Koloda, Kreicbergu ģimenes draugs:

“Arī tagad, kad Māra vairs nav starp mums, mirklī, kad izdodas ko skaistu nofotografēt, ņemu tālruni, lai viņam to nosūtītu, padalītos ar savu veiksmi. Taču roka apstājas pusceļā… Māra vairs nav starp mums…

Māris daudzu atmiņās paliks kā cilvēks, kurš prata ne tikai ieraudzīt dabu, bet arī parādīt to citiem. Viņa fotogrāfijām sociālajos tīklos sekoja desmitiem tūkstošu cilvēku, un katrs jauns attēls bija kā atgādinājums par Latvijas mežu skaistumu, dzīvnieku spēku un mirkļu trauslumu. Māris nebija profesionāls fotogrāfs klasiskajā izpratnē – fotografēšanu viņš apguva pats, soli pa solim. Taču tieši šī pašaizliedzīgā interese, neatlaidība un dabas izjūta viņu padarīja par vienu no spilgtākajiem dabas fotogrāfiem Latvijā.

Viņa uzņemtās bildes tika izmantotas žurnālos, izstādēs, bibliotēkās un dažādu organizāciju materiālos. Taču Māris nebija cilvēks, kurš savu fotogrāfa darbu mērītu naudā. Viņš labprāt dalījās ar saviem darbiem, atļāva tos izmantot izstādēm un publikācijām, jo fotografēšana viņam bija sirdslieta.

Lai iegūtu kadrus, kurus citiem neizdotos pat ieraudzīt, bija vajadzīga milzīga pacietība un drosme. Māris prata pielavīties dzīvniekiem pavisam tuvu – tik tuvu, ka mednieki bieži atzina: šādas prasmes pārsniedz daudzu mednieku iemaņas. Viņš stundām ilgi vēroja dzīvnieku takas, maskējās, nakšņoja mežā un gaidīja īsto brīdi. Briežu baura laikā viņš mežā orientējās gandrīz intuitīvi. Viņam pretī skrējuši vilki, pavisam tuvu bijuši brieži un citi meža dzīvnieki, taču viņu vienmēr vadīja vēlme nevis traucēt, bet saprast un parādīt dabas tuvumu.

Īpaša vieta Māra sapņos bija lācim. Viņš gadiem ilgi cerēja uzņemt īstu lāča fotoattēlu, meklēja vietas, interesējās par novērojumiem un plānoja braucienus. Ironiski un simboliski – Zemessardzē viņa segvārds bija Lāčuks. Šķiet, lāča tēls viņu pavadīja visu dzīvi, kļūstot par daļu no viņa personības.

Līdzās fotografēšanai Māris bija arī viens no lielākajiem biškopjiem Latvijā – viņam piederēja vairāk nekā tūkstotis bišu saimju. Viņš bija uzņēmīgs un darbīgs cilvēks, kurš pats veidoja un attīstīja savu saimniecību. Taču, neskatoties uz darba apjomu, viņš vienmēr atrada laiku dabai un cilvēkiem, īpaši savai ģimenei.

Tie, kuri Māri pazina tuvāk, atceras ne tikai viņa bildes, bet arī sarunas, kopīgās idejas un aizrautību. Viņš dalījās iespaidos, sūtīja citiem bildes, apsprieda dzīvnieku novērojumus un pat kopīgi ar draugiem meklēja debesīs komētas, lai tās nofotografētu…

Sabiedrībai Māra aiziešana ir liels zaudējums. Taču visvairāk šis zaudējums skar ģimeni, brāļus un tuvākos cilvēkus. Māra fotogrāfijas paliks – izstādēs, publikācijās, sociālajos tīklos un cilvēku atmiņās. Tās turpinās stāstīt par cilvēku, kurš prata būt kluss vērotājs, pacietīgs dabas draugs un patiesi gaiša personība.”

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Māra Kreicberga piederīgajiem.