Gudrais makšķernieks iegriežas Kurzemē

Neviens kalns nav par augstu, ja tajā nebaidās kāpt. Ar šādu atziņu nāca negaidīts piedāvājums, kas telefonā skanēja šādi: "Čau, ar mani sazinājās Latvijas Makšķerēšanas sporta federācija un vēlas pieslēgties bērnu un jauniešu sacensībām, ko darām?"

Un tā ikgadējās pludiņmakšķerēšanas sacensības bērniem un jauniešiem Prūšu ūdenskrātuvē pārtapa par, es teiktu, liela mēroga pasākumu – "Gudrais makšķernieks 2026". Soli pa solītim tapa sapņu pilnas idejas par meistarklasēm, kurās katrs bērns, jaunietis, viņa vecāki iegūtu kādu atziņas graudu, ko spētu pielietot ikdienā praktiskajā makšķerēšanā. Meistarklases uz papīra salikām tā – zivju atpazīšana, barības sajaukšana, pludiņu balansēšana, āķu siešana, dabas aizsardzība, svārsta mešana mērķī u. c. Rēķinājāmies ar to, ka mums būs dalībnieki vecumā līdz 16 gadiem, taču jaunākie varētu būt vien sešus gadus veci censoņi.

Sākoties pieteikšanās procesam, pirmos zvanītājus nemaz ilgi nebija jāgaida. Apjautām, ka būs dalībnieki, kuriem sava inventāra nav, bet vēlmes ir pārpārēm. Tātad šis nav tikai par sacensībām: ja bērnam ir vēlme pamēģināt, tad mūsu uzdevums ir atrast veidu, kā viņam šo iespēju dot. Mūs iepriecināja Sabiedrības integrācijas fonds: "Droši, inventārs būs arī tiem, kuriem tā nav."

Pieteikšanās aktivitāte uzņēma apgriezienus. Sapratām, ka jābrauc labiekārtot papildu sektorus, jo mūsu mērķis bija uzņemt pēc iespējas vairāk dalībnieku. Tā nu veiksmīgi ar brienamo kostīmu līdz padusēm ūdenī, mini izkapti rokās atbrīvojām krastus no šķēršļiem, lai pasākuma dienā būtu tik vien jādomā kā par zivju vilkšanu no ūdens.

Izklīst migla – parādās dalībnieki

Pasākuma norises dienā ieradāmies ar pirmajiem gaiļiem miglā, apkārt kluss un mierīgs. Savā nodabā kārtojām teltis, aplūkojām teritorijas interjeru. Miglai atkāpjoties, ieradās pirmie dalībnieki, un maisam gals bija vaļā, aiz vieniem nāca citi, aiz citiem nākamie. Paralēli visam ieradās atbalstītāji, un karogi sāka slieties arvien tuvāk un draudzīgāk cits pie cita.

Tikai aicinot visus pulcēties, tapa skaidrs, cik ļoti daudz mēs esam sanākuši Prūšu ūdenskrātuves krastā. Kā dalībniekus, tā viņu vecākus iepazīstinājām ar svarīgāko informāciju. Parunājām par drošību, atkārtojām, kurām zivīm ir izmēra ierobežojumi, un to, cik svarīgi ir saglabāt zivju resursu.

Atskanēja starta signāls. Katrs zināja, ko tas nozīmē – divu stundu olimpiskās spēles ir sākušās! Sākās aktīva iebarošana un pirmo zivju ķeršana, ko pavadīja sirsnīgi saucieni: "Tēt, tēt, ir!", "Ē, man copē!" Ja man jāsalīdzina ar Latvijas kausu pludiņmakšķerēšanā, tad mazie bija sagatavojušies ne sliktāk kā Latvijas mēroga sportisti.

Gaisā virmoja čalas, smiekli un draudzība. Lieliski bija redzēt atbalstu, kādu katrs bija gatavs sniegt ne vien savam bērnam, bet arī blakus esošajam. Sējām, smējāmies, barības maisījām, palīdzējām ar padomu un vienkārši uzmundrinājām, ļaujot noticēt tam, ka izdosies. Kādu labu brīdi pirms beigām telefons pačukstēja, ka esmu pieveicis pirmos desmit kilometrus.

Zivju atpazīšana – praktiski noderīga gan maziem, gan lieliem.

Foto: Publicitātes

Zivju konkurencē uzvar breksis

Atskanot beigu signālam, visi paklausīgi makšķeres nolika malā un ļāva vaļu ziņkārei. Ne vien mēs, tiesneši, devāmies svērt zivtiņas, arī apkārt esošie bērni pievienojās, lai redzētu, kā veicies citiem. Katrs ar lielu lepnumu atrādīja savu lomu. Kādam asarīši, citam raudiņas, dažam vairāk, kādam mazāk, taču par sacensību lielāko zivi kļuva breksis 1,04 kg vērtē, iespaidīgi!

Kad nonācām atpakaļ teritorijā, ēdām zupu, un visi gaidīja rezultātus. Apbalvošanas ceremoniju sagaidot, iestājās klusums, katrs vēlējās zināt, kā nu veicies. Apbalvojām 11 medaļniekus. Pirmā medaļa, pirmās sacensības, pirmās balvas un vēl arī dāvanā makšķere. Tajā brīdī laikam nebija svarīgi, vai tā ir pirmā, otrā vai trešā vieta. Svarīgākais bija – es to izdarīju! Katru medaļnieku pavadīja aplausu vētra, katrs priecājās un apsveica cīņubiedru.

Nav iespējams vārdos ietērpt pasākuma atmosfēru. Stāsti par "Mans tētis barību maisa tā...", "Es savā dīķī noķēru līni...", katrs dalībnieks bija kā mazs zinātnieks. Un tad sapratām – zināšanas nebija vienvirziena iela. Mēs mācījām bērnus, bērni mācīja cits citu, bet reizēm arī mēs, pieaugušie, no viņiem kaut ko paņēmām. Nereti nācās pastāvēt klusu un sapņaini skatīties uz Gudro makšķernieku, klausoties tajā, kāda ir viņa pieredze, kā šīs lietas redz viņš, klausīties tā, it kā es būtu atnācis pie mazā meistara, lai iegūtu ko jaunu. Jāteic, ka ieguvu gan – vēlreiz iekāpt kurpēs un miegainām acīm savos desmit gados modināt tēti uz copi, lai arī man būtu ko pastāstīt! Un varbūt tieši tas arī bija šīs dienas lielākais ieguvums – mēs nevis vienkārši nodrošinājām bērniem vienu dienu pie ūdens, bet parādījām, ka makšķerēšana var būt draudzība, sports, zināšanas, piedzīvojums un sarunas starp paaudzēm.

Kāri uz zināšanām

Dalībnieku lielu interesi raisīja katra stacija: kādā iemācījās siet āķi, citā atpazīt Latvijā sastopamās zivis, taču ļoti lielu interesi ieguva kastinga disciplīna. Katrs izmēģināja savus spēkus, metot mērķī svārstiņu. Bērni bija gluži kā bites uz medu. Katrā no stacijām dalībnieki ieguva ko jaunu un tādu, ko likt lietā nākamajās copes reizēs. Varēja vērot, kā pēc pasākuma norises daži no dalībniekiem devās atpakaļ makšķerēt un pielietot jauniegūto informāciju. Arī vecāki uzzināja daudz noderīga. Nereti, atpazīstot zivis, izrādījās, ka līdz šim nav varējuši breksi no pliča atšķirt, taču pēc nodarbības viss kļuvis skaidrs.

Ar komandu sapratām, ka neesam jutuši, cik ātri diena aizritējusi. Bija tik patīkami vērot, cik ieinteresēti ir dalībnieki, kā neviens nepagurst un negarlaikojas, visiem ir interesanti. Uzvarēja ikviens, kurš atbrauca ciemos.

Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu

Foto: Lielais Loms

Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu.