12.2 °C
1. jūnijā sākās stirnāžu medību sezona. Daudzi mednieki steidz nomedīt pa āzītim. Kāds jau pašā sezonas sākumā meklē arī savu sapņu āzi. Bet kas notiek pēc tam, kad stirnām sākas riests? Kas notiek, ja labāko āzi nomedī tagad, vasaras sākumā? Kas notiek, ja vēlāk aizmirst par stirnu kazu un kazlēnu medībām? To vērtē lielāko Latvijas mednieku organizāciju vadītāji.
Stirnu medībās vajadzīgs līdzsvars, nevis emocijas
Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Juris Buškevics: “Stirnu populācija Latvijā daudzviet joprojām ir liela, īpaši Zemgalē un citos intensīvās lauksaimniecības reģionos. Taču aiz šķietamās pārpilnības slēpjas problēma, par kuru mednieku aprindās runā jau gadiem – nepareiza dzimumu un vecuma struktūra. Medījot pārsvarā āžus, bet izvairoties no kazu un kazlēnu nomedīšanas, mēs paši izjaucam populācijas līdzsvaru.
Pieredze un pētījumi rāda, ka aptuveni puse kazlēnu līdz nākamajam pavasarim nemaz nenodzīvo. Tāpēc kazlēnu medības nav nekas neētisks vai populācijai bīstams – gluži pretēji, tās ir nepieciešama saimniekošanas sastāvdaļa. Arī kazu nomedīšanai ir būtiska nozīme. Ja medījam divreiz vairāk āžu nekā kazu, dzimumu attiecība kļūst nepareiza, un vēlāk paši brīnāmies par kazām bez kazlēniem vai par arvien sliktāku populācijas kvalitāti.
Ideālā struktūra ir vienkārša – viens āzis, viena kaza, viens kazlēns. Nekādas sarežģītas matemātikas tur nav. Tomēr praksē bieži dominē emocijas un stereotipi. Daudziem medniekiem joprojām šķiet nepieņemami medīt kaziņas, īpaši dzinējmedībās. Tajā pašā laikā tieši dzinējmedību sezonā nereti tiek iegūts lielākais kazu skaits, kas kaut nedaudz izlīdzina disproporciju, kura izveidojusies vasarā, intensīvi medījot āžus.
Savs efekts ir arī medību veidam. Individuālajās medībās selektīvi nomedīt konkrētu dzīvnieku ir daudz vieglāk, taču augustā un septembrī augstā labība, zālāji un meža biezokņi stirnu novērošanu apgrūtina. Savukārt dzinējmedībās daudzi mednieki ar vītņstobra ieroci izvairās no ātriem šāvieniem pa skrienošu stirnu, tāpēc selekcija kļūst sarežģītāka.
Ne mazāk svarīgs ir jautājums par trofeju selekciju. Daudzos klubos ir pieņemts saudzēt perspektīvos jaunos āžus – tos, kuriem redzams labs potenciāls. Tas ir pareizs ceļš. Ja nepārtraukti nomedījam spēcīgākos un perspektīvākos dzīvniekus, bet vājākie paliek populācijā, ilgtermiņā degradējam gan trofeju kvalitāti, gan populācijas ģenētisko potenciālu.
Šodien stirnu vēl ir daudz, tādēļ problēmas sekas nešķiet dramatiskas. Taču tas nenozīmē, ka tās nepastāv. Medību saimniecībā kļūdas parasti kļūst redzamas tikai pēc vairākiem gadiem, kad populācijas kvalitāti atjaunot jau ir daudz grūtāk.
Stirna Latvijā ir īpašs medījums – pieejams, interesants un gastronomiski izcils. Individuālās stirnu medības daudziem medniekiem ir viena no skaistākajām medību formām. Tās ļauj ne tikai nomedīt dzīvnieku, bet arī vērot dabu, analizēt populāciju un pieņemt pārdomātus lēmumus.
