Medniekstāsti. Bebru lāsts

Kad cilvēkam dzīvē iestājas pensijas vecums, citi sāk audzēt tomātus, citi – skatīties seriālus. Bet mans draugs Kārklu Juris nolēma, ka viņam steidzami vajag nomedīt bebru. Ne vienkārši bebru. Savu pirmo bebru! Tā, lai ar stāstu pietiek līdz mūža galam un mazbērni katros Ziemassvētkos ar atvērtām mutēm klausītos!

Lai gan cienījamos gados, Juris bija mednieks tikai ar dažu gadu stāžu, bet entuziasms viņam tāds, it kā pats Huberts būtu reinkarnējies Kārklu ciema pusē!

Viņš man zvana katru otro dienu:

– Žani, nu kur ir tie bebri? Es gribu normālu bebru nomedīt!

Es viņam saku:

– Juri, es tev to bebru varu pievest mājās un nolikt zem ābeles!

– Nē, nē! Es pats gribu nomedīt!

Nu labi. Aizsūtu viņu uz vietu, kur vietējie sūdzējās, ka bebri applūdinot pļavas, graužot kokus un drīz laikam arī pašvaldības vēlēšanās kandidēšot. Tur bebru tik daudz, ka vakarā varot pēc astēm skaitīt!

Juris aizbrauc. Nosēž visu vakaru. Nevienu bebru neredz…

Domāju – labi, gadās.

Sūtu uz citu vietu. Tur viens jaunais mednieks pirms nedēļas vienā vakarā divus redzēja un vienu nomedīja.

Juris aizbrauc. Nostaigā visu vakaru. Atkal neviena bebra!

Tad jau man pašam kļuva interesanti. Saku:

– Klausies, Juri, braucam kopā. Es tev parādīšu VIP bebru medības.

Aizvedu uz slēgtu teritoriju, kur bebrs dzīvo kā sanatorijā. Tur ērts tornītis, speciāli sēdeklīši, šaušanas logs, attālums 20 metri. Principā pietrūkst tikai oficiantes ar kafiju.

Nosēžam no astoņiem līdz desmitiem. Neviena bebra…

Tajā brīdī man sāka likties, ka Jurim ir kaut kāda mistiska aura. Tāds kā antibebru lauks. Bebri, iespējams, jau kilometra attālumā sajūt: “Uzmanību! Juris brauc!” – un evakuējas.

Vecie mednieki saka – ja tev neveicas, jāiet uz baznīcu sveci nolikt. Citādi zvērs nenāks. Un, godīgi sakot, es tam sāku ticēt. Man pašam reiz bija tāds periods – ej uz vietām, kur zvēriem pēc grafika būtu jāstāv rindā, bet mežā klusums kā bibliotēkā pirmdienas rītā…

Savukārt Jurim ir otrādi. Viņš grib tik stipri, ka daba pati ieslēdz aizsardzības režīmu.

Tai Jura aurai izrādījās paliekošas sekas. Citā vakarā uz to VIP vietu aizbraucu viens pats. Taču tas bebrs jādabū! Nosēdēju visu vakaru, un atkal nekā! Nokāpu no tornīša, domāju – nu, mazliet paklausīšos, kas apkārt notiek. Nostājos pašā grāvja malā, ieskatījos pirmajās zvaigznēs, un tajā mirklī pie pašām kājām…! Bebrs kā zvēla ar asti pa ūdeni, es slapjš līdz viduklim, neskatoties uz to, ka izbīlī palēcos teju pusmetru gaisā! Un sirds, protams, papēžos! Pat elpot aizmirsu, un visa dzīve gar acīm paskrēja!

Kad biju atguvies un pagājis dažus soļus tālāk, vēl viens sitiens, un atkal pie pašām kājām, it kā ar pirmo jau nebūtu pieticis!

Tajā vakarā sapratu vienu svarīgu lietu – bebri nekur nav pazuduši! Viņi vienkārši negrib satikt Juri… Un Jura aura ir lipīga!