No attāluma medību tornis var izskatīties gluži tāpat kā pirms pieciem vai desmit gadiem. Jumts vēl ir vietā, kabīne nav sagāzusies, arī kāpnes šķiet taisnas. Taču bīstamākie bojājumi visbiežāk nav redzami no meža ceļa. Tie slēpjas tur, kur koksne saskaras ar zemi, zem kāpšļiem, stiprinājumu vietās un platformas apakšpusē.

Rūgta personīgā pieredze

Kādā rudenī stirnu medību sezonas pēdējā dienā, ne visai apmierināts ar rezultātu, kāpu pa kāpnītēm lejā. Jāteic, bērnībā man vitamīnus nebija žēlojuši un augumā esmu padevies ražens. Kad līdz zemei bija atlikuši seši pakāpieni (aptuveni divi metri), kāpšļi cits pēc cita zem manis pārlūza, un sajutos kā Disneja studijas multiplikācijas filmas tēls, ar kuru kāds nelāgi pajokojis… Atskanēja pieci vareni brakšķi, un attapos sēžam uz apakšējā kāpšļa, kurš brīnumainā kārtā nebija pārlūzis. Pārliecinājos, ka visi locekļi veseli un plinte kārtībā. Mājās gan sieva, mani ieraugot, saķēra galvu. Abi sāni bija zili melni kā no ugunskura noņemts čuguna katliņa dibens un saskrāpēti tā, it kā būtu pabijis vismaz tīģera nagos. Tajā brīdī sapratu, ka koka tornīšos, vismaz tādos, kas vecāki par pāris gadiem, aiz laba prāta vairs nekāpšu. Paša veselība man tomēr dārgāka par iespēju negaidīti noķert adrenalīnu zirga devās.