Medniekstāsti. Operācija "Slapjais zābaks"

Ja kāds kādreiz apgalvo, ka pīļu medības ir mierīga un pārdomu pilna nodarbe, kur vīrs sēž niedrēs kā gudrs filozofs un tikai laiku pa laikam paskatās debesīs, tad viņš noteikti nav bijis medībās kopā ar mūsu kolektīvu.

Mūsu pusē pīļu medības sākas jau iepriekšējā vakarā, kad katrs mednieks pie šķūnīša pārbauda zābakus, bisi, patronas, termosu, sviestmaizes, suņa paklausību un, pats galvenais, savu stāstītprasmi. Jo visi zina: ja pīles nelidos, vismaz stāsti lidos. Un tie, kā parasti, lido daudz zemāk nekā pašas pīles.

Tajā gadā mēs nolēmām doties uz Veco Liekņu ezeru. Tas ir tāds ezers, kas kartē izskatās pēc ūdens, bet dabā – pēc dubļu, niedru, sūnu, bebru alu un mednieka pašcieņas pārbaudes poligona.

Visgudrākais no mums, protams, bija Klūgu Janka. Viņš jau nedēļu iepriekš teica, ka zina vietu, kur pīles nāk kā uz pastu: precīzi, rindā un gandrīz vai ar paziņojumu knābī. “Tur tikai jānostājas pareizajā niedrē,” viņš sacīja. “Pīle pati atradīs ceļu!”

No rīta, vēl tumsā, mēs stāvējām pie ezera malas. Migla karājās pār ūdeni kā veca vilnas sega, niedrēs kaut kas šņācās, un bebrs, šķiet, speciāli iesita ar asti pa ūdeni tieši brīdī, kad Pēteris mēģināja klusām attaisīt termosa vāciņu. Pēteris salēcās tā, ka kafija izšļācās viņam uz biksēm vārīgā vietā. Savukārt suns Reksis, kas bija solīts kā izcils palīgs, uzreiz apsēdās un paskatījās uz mums ar tādu sejas izteiksmi, it kā gribētu teikt: “Es šajā pasākumā piedalos tikai novērotāja statusā!”

Janka pacēla roku kā ģenerālis pirms kaujas un čukstēja: “Aiz manis. Te ir cieta taka!” Pēc trim soļiem viņš pazuda līdz ceļiem. Pēc pieciem – līdz gurniem. Pēc septiņiem viņa seja kļuva tik nopietna, ka mēs sapratām: taka patiešām ir cieta, tikai diemžēl kaut kur apakšā, zem pusmetra ūdens un diviem metriem vēstures. “Viss kārtībā,” Janka teica, mēģinādams izklausīties pēc cilvēka, kurš pats to visu ir plānojis. “Tā te jābūt!”

Es biju uzvilcis savus jaunos garos zābakus, ko veikalā pārdevējs bija slavējis kā pilnīgi drošus līdz pašai augšai. Viņš gan nepateica, ka līdz pašai augšai nozīmē – līdz brīdim, kad ūdens pārdomā un nolemj ienākt ciemos. Pirmajā dziļākajā vietā es sajutu vēsu strūkliņu pie potītes. Otrajā – jau nelielu dīķi pie ikra. Trešajā brīdī abi zābaki bija kļuvuši par personīgām akvārija sistēmām, kurās pietrūka tikai divu mailīšu un niedres dekorācijai.

“Neko,” sacīja Pēteris, kuram zābaki bija piesmēlušies jau tik pilni, ka viņš katru soli spēra ar skaņu plunkš, “galvenais ir nezaudēt kaujas garu.” To pateicis, viņš mēģināja pārkāpt pāri bebra ejai, bet viens zābaks palika dubļos. Pēteris izkāpa no tā kā no lifta, vienā zeķē iestājās ūdenī un ar pilnīgi mierīgu seju paziņoja: “Tā bija taktiska zābaka atstāšana, lai mulsinātu pīles.” Reksis pienāca, apostīja zābaku un uzreiz atkāpās. Acīmredzot arī viņam taktika nešķita pārliecinoša.

Beidzot mēs iekārtojāmies slēpnī. Precīzāk sakot, mēs nostājāmies tur, kur niedrēm mūs kļuva žēl un tās nedaudz pavērās. Debesis sāka kļūt gaišākas. Kaut kur tālumā atskanēja pīļu balsis, un visi uzreiz kļuva nopietni. Pat Reksis, kurš līdz tam bija izskatījies pēc suņa, kas nožēlo dzīves izvēles, pacēla ausis. Tad pāri ezeram parādījās pirmais bars. Skaists, kārtīgs, tumšs siluets pret rīta debesīm. Tikai bija viena nelaime: pīles lidoja tik augstu, ka, ja kāda būtu nokritusi, pa ceļam paspētu vēl pārdomāt, apmest loku un aizlidot uz Lietuvu.

Janka pielika roku pie acīm un čukstēja: “Vēl mazliet, vēl mazliet...” Pīles bija jau virs mums, bet, šķiet, vairāk interesējās par mākoņiem nekā par ezeru. Pēteris pacēla bisi, paskatījās, nolaida un sacīja: “Nē, šitām vēl jāpaaugas tuvāk.” Vecais Alberts, kurš katrās medībās zināja vismaz trīs lietas labāk par visiem, nopūtās: “Agrāk pīles lidoja zemāk. Tagad laikam izglītotas. Varbūt ar navigāciju.”

Tad pēkšņi no labās puses niedrēm pacēlās viena pīle. Ne augstu, ne zemu – tieši tādā augstumā, kādā mednieks vēl paspēj domāt, bet vairs nepaspēj prātot. Janka iečukstējās: “Šī ir mana!” Pēteris teica: “Nē, mana!” Alberts noteica: “Vispār viņa nāk uz mani.” Kamēr viņi sadalīja pīli pēc mutiskas vienošanās, putns jau bija gabalā. Beigās izšāva visi trīs, bet tādā secībā, ka izklausījās pēc svētku salūta pagasta svinībās. Pīle, acīmredzot pārsteigta par mūsu kolektīvo entuziasmu, pamāja ar spārniem un aizlidoja tālāk, droši vien stāstīt citām pīlēm, ka lejā šauj nevis mednieki, bet muzikāls pulciņš.

Pēc šī notikuma Janka nolēma, ka mums jāpārvietojas par kādiem piecdesmit metriem uz stratēģiskāku pozīciju. Medībās šī frāze nozīmē: “Mēs tūlīt iebradāsim tur, kur vēl neviens saprātīgs cilvēks nav bijis.” Mēs gājām. Ūdens šļakstēja, zābaki smagāki par grēkiem, niedres sita pa seju, un katrs cinis izskatījās uzticams tieši līdz brīdim, kad uz tā uzkāpa. Vienā brīdī es apstājos, jo mans kreisais zābaks bija piesūcies tik pilns, ka tajā laikam bija sākusies neatkarīga ekosistēma. Man šķita, ka tur kaut kas kustas. Varbūt ūdens. Varbūt mana pašcieņa.

Reksis, kas teorētiski bija apmācīts pīļu pienesējs, praksē bija kļuvis par komisijas priekšsēdētāju. Viņš staigāja pa sausākajiem ciņiem, skatījās uz mums no augšas un ik pa laikam nopūtās. Kad Pēteris mēģināja viņu pasaukt, suns pagriezās un devās pretējā virzienā, skaidri parādot, ka viņš nepiedalīsies cilvēku radītās problēmās. “Gudrs suns,” sacīja Alberts. “Viņš medī ar prātu.” Pēteris, kurš vēl arvien bija ar vienu zābaku un vienu slapju zeķi, atbildēja: “Ja viņš ir tik gudrs, lai atnes man manu zābaku.” Reksis paskatījās uz zābaku dubļos, uz Pēteri un apsēdās. Tas bija viņa oficiālais atteikums.

Un tad nāca lielais bars. To mēs dzirdējām, vēl pirms redzējām – virs niedrēm parādījās pīļu rinda. Tikai atkal… augstu. Ļoti augstu. Tik augstu, ka Janka pēc brīža paziņoja: “Es viņas vairāk jūtu nekā redzu.”

Tomēr mednieka sirdī cerība ir tāda pati kā ūdens zābakā – ja reiz ielīdusi, ārā viegli nenāk. Sēdējām, gaidījām, salām un stāstījām viens otram, ka šī ir īstā vieta, tikai pīles to vēl nezina. Pēc kādas stundas no miglas iznira trīs pīles. Tās lidoja zemāk, slīpi pāri mūsu slēpnim, un šoreiz neviens nerunāja. Pat Pēteris aizmirsa par zeķi. Visi pacēla bises. Brīdis bija tik skaists, ka varētu to ierāmēt – ja vien Alberts tieši tajā brīdī nebūtu nošķaudījies.

Šķaudiens bija tāds, ka niedrēs apklusa pat vardes! Pīles vienā mirklī uzrāvās augšā, pagriezās tik strauji, it kā būtu ieraudzījušas nodokļu inspektoru, un aizšāvās debesīs. Janka, pārsteigumā sperot soli uz priekšu, iekāpa tieši tajā vietā, kur ūdens bija nolēmis kļūt dziļāks. Pēteris mēģināja viņu vilkt ārā, bet pats ieslīdēja blakus, un mēs visi izskatījāmies pēc mednieku kolektīva, kas pārkvalificējies par niedrāju baletu.

Kad beidzot tikām uz cietāka pamata, katrs no mums izskatījās kā tikko izcelts no akvārija.

Tieši tad, kad bijām nolēmuši, ka šodienas medību lielākais guvums būs reimatisms un stāsts pie vakariņu galda, pāri niedrēm pavisam klusu pārlidoja viena pīle. Ne augstu. Ne ātri. Taisni virs mums. Mēs visi sastinguši skatījāmies. Neviens neizšāva. Pīle aizlidoja, un tikai pēc tam Janka klusi pajautāja: “Jūs arī domājāt, ka tas ir pārāk skaisti, lai sabojātu?” Alberts nopietni sacīja: “Tā noteikti bija izlūkpīle. Ja būtu šāvuši, pārējās mūs pierakstītu melnajā sarakstā.”

Mājupceļā mēs gājām lēni, jo katrs solis prasīja stratēģisku lēmumu. Zābaki žļurkstēja, drēbes pilēja, termoss bija tukšs, bet garastāvoklis – kā pēc lielas uzvaras!