Makšķernieks Arturs Lūkins ķer zivis kopš agras bērnības, bet aptuveni pirms desmit gadiem saprata, ka vēlas noķert Latvijas rekordbreksi. Tas ir sapnis, kas viņu dzen uz priekšu. Viņš saka, ka svarīgi, lai sapnis būtu nereāls, tad spēle kļūst interesanta. Bet ceļā uz to jāsāk ar informācijas vākšanu no vietējiem ūdenstilpju pazinējiem.

Kad tu sāki makšķerēt?

No četru gadu vecuma. Tā vismaz tēvs stāsta.

Tas bija tajā pašā Ruckas ezerā, kur rīko meistarklases?

Nē, mēs dzīvojām netālu no Limbažiem, Viļķenes virzienā. Tuvākais bija Cimeļu ezers un Dūņezers. Makšķerēt sāku tieši Cimeļu ezerā. Tur bija tāda veca koka laiva, ar kuru ieairējāmies ezerā. Es vēl kā šodien atceros, ka mana pirmā makšķere bija no lazdas kāta. Manā atmiņā saglabājies attēls, kā ejam mežā un nogriežam lazdu. Pēc tam bija bambusa makšķerīte, kas izrādījās nedaudz par īsu, tāpēc pirmajam tās posmam uzkausējām plastmasas caurules pagarinājumu. Tās ir manas pirmās atmiņas par makšķerēšanu – sēdējām koka laivā, un es ķēru mazos rudulīšus un asarīšus, tēvs – līdakas uz dzīvo.