Vilks nekur nevilks! Turpat ganībās plosīs!

Vilku populācijas lielums un tās ietekme uz medību saimniecību, lopkopību un sabiedrības drošības sajūtu Latvijā pēdējos gados kļuvusi par vienu no visvairāk apspriestajiem dabas apsaimniekošanas jautājumiem. Pieaugot ziņojumiem par vilku novērojumiem, uzbrukumiem mājlopiem un plēsēju klātbūtni arvien tuvāk apdzīvotām vietām, aktualizējušās diskusijas par populācijas novērtēšanas metodēm, nomedīšanas limitiem un datu ticamību. Kā situāciju vērtē Latvijas lielāko mednieku organizāciju vadītāji?

Juris Buškevics, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs.

Foto: No personiskā arhīva

Juris Buškevics, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs:

“Svarīgi saprast, ka vilku skaitu parasti vērtē pirms vairošanās sezonas. Tas nozīmē, ka brīdī, kad piedzimst kucēni, reālais dzīvnieku skaits dabā kļūst lielāks nekā tas skaitlis, ar kuru bieži operē dažādos oficiālos vērtējumos. Nevar teikt, ka populācija pēc kucēnu piedzimšanas uzreiz dubultojas, tomēr pieaugums ir ievērojams. Ja metienos piedzimst seši kucēni, tas pie labas barības bāzes nav nekas neparasts. Un loģiski, ka pieaug arī spiediens uz apkārtējo vidi. Vilks ir plēsējs, un kucēni ir jābaro.

Mazie vilcēni ir jāmāca iegūt barību, un vieglākā mācību vieta nereti ir tur, kur dzīvnieki ir pieejamāki un mazāk spējīgi aizstāvēties. Aitu ganāmpulks vilkam ir daudz vieglāks mērķis nekā savvaļas dzīvnieks, kas bēg, slēpjas un spēj izmantot vidi savā labā.

No mednieku skatpunkta jāpasaka godīgi: vilks pats par sevi nav galvenais medību objekts tādā nozīmē, kā tas varētu šķist no malas. Mednieku interese par vilku lielā mērā ir saistīta ar to, kā šis plēsējs ietekmē pārējo medījamo dzīvnieku populācijas. Runa ir par stirnām, briežiem, aļņiem, mežacūkām un citiem dzīvniekiem, kuru skaitu un veselību mednieki vēro ikdienā. Ja vilku blīvums kļūst pārāk liels, tas ļoti tieši atsaucas uz šo dzīvnieku populācijām. Tāpēc mednieku vēlme regulēt vilku skaitu nav vienkārši vēlme medīt vairāk, bet mēģinājums saglabāt līdzsvaru medību saimniecībā un dabā kopumā.

Protams, šajā jautājumā medniekiem ir jāievēro normatīvie akti un jāstrādā kopā ar atbildīgajām institūcijām. Mednieku organizācijas, šajā gadījumā Latvijas Mednieku savienība, uztur saziņu ar Valsts meža dienestu un valsts mežzinātnes institūtu Silava, kur tiek veikts vilku populācijas monitorings un tas tiek finansēts no mednieku līdzekļiem. Ir būtiski, lai lēmumi par vilku limitu netiktu pieņemti tikai pēc sajūtām vai emocijām, bet balstītos reālos datos. Jā, vilkus, tāpat kā pārējos medījamos dzīvniekus, precīzi neuzskaita, skaitu tikai novērtē. Līdz ar to bieži vien rodas dažādas spekulācijas.

Vieni saka, ka vilku ir ārkārtīgi daudz, jo tie ienāk pagalmos un uzbrūk mājlopiem. Citi savukārt apgalvo, ka tas var būt viens un tas pats vilks, kas īsā laikā parādās vairākās vietās, tādēļ nevajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus.

Tomēr viennozīmīgi var apgalvot, ka vilku populācija nepārtraukti pieaug. Par to liecina ātrums, ar kādu tiek izpildīts nomedīšanas limits.

Agrāk vilku medības bieži vien bija saistītas ar ziemu, sniegu, pēdu dzīšanu un karodziņiem dzinējmedībās. Šodien aina ir mainījusies. Vilki tiek sastapti arī vasarā, nereti pavisam nejauši, piemēram, sēžot tornī, sargājot laukus vai vienkārši atrodoties medību platībās. Tas vien liecina, ka vilku blīvums ir kļuvis lielāks. Ziņas par vilkiem parādās arī Latvijas centrālajos rajonos un Pierīgā. Ja vilki ienāk pagalmos un cilvēki par to sūdzas, tad ir pamats domāt, ka populācijas regulēšana ir nepieciešama nopietnākā apmērā nekā līdz šim.

Līdzšinējais limits, 370 vilku, mednieku skatījumā ir nepietiekams. Valsts meža dienests ir paziņojis, ka nevar palielināt limitu tikai tāpēc, ka mednieki to vēlas. Gala vārdam esot jābalstās zinātnieku vērtējumā. Taču, ja zinātniskais vērtējums arī rāda, ka populācija ir stabila un augoša, tad limitam būtu jāseko šai realitātei. Pāris desmitu papildu atļauju, iespējams, formāli izskatās pēc pieauguma, bet praktiski nebūs pietiekami, lai jūtami ietekmētu situāciju. No mednieku puses izskan viedoklis, ka limits zem 400 nav atbilstošs pašreizējai situācijai un ka būtu jārunā par 500 un vairāk dzīvniekiem, ja grib panākt reālu regulējošu efektu.

Ļoti svarīgs jautājums ir arī ziņošana par vilku klātbūtni. Medniekiem un sabiedrībai vajadzētu ziņot par pēdām, novērojumiem, uzbrukumiem un citām klātbūtnes pazīmēm, jo tie ir argumenti diskusijā ar tiem, kuri apšauba vilku regulēšanas nepieciešamību. Ja dati rāda, ka vilki ir sastopami plaši, ka tie nodara postījumus lopkopībai un ietekmē medību saimniecību, tad šos faktus var izmantot, lai pamatotu lēmumus. Bez šādiem ziņojumiem saruna paliek tikai sajūtu līmenī: vieni saka, ka vilku ir par daudz, citi saka, ka nav. Dati ļauj šo strīdu padarīt konkrētāku.

Tomēr te rodas arī saprotama neapmierinātība. Ja mednieki tiek aicināti ziņot, ievadīt novērojumus, fiksēt klātbūtnes pazīmes un sniegt informāciju, tad gribas redzēt, ka šiem datiem ir reāla nozīme. Ja pēc tam atbilde vienmēr ir tikai tāda, ka noteicošais būs zinātnieku vērtējums, rodas jautājums, kāda tad ir praktiskā nozīme tam, ka mednieki šo informāciju apkopo.

Vilku populācijas jautājumā ir vajadzīga skaidra, godīga un praktiska pieeja. Nevar ignorēt ne zinātniskos datus, ne mednieku novērojumus, ne lopkopju zaudējumus. Ja vilku skaits aug, ja uzbrukumi kļūst biežāki, ja vilki parādās arvien tuvāk cilvēku dzīvesvietām un ja mednieki redz šo pieaugumu dabā, tad limitam un regulēšanas politikai jāatbilst realitātei. Vilks ir dabas daļa, un neviens nopietns mednieks to nenoliedz. Taču dabas līdzsvars nenozīmē pilnīgu neiejaukšanos. Dabas līdzsvars nozīmē atbildīgu pārvaldību, kurā tiek ņemtas vērā gan plēsēju, gan medījamo dzīvnieku, gan lauksaimnieku, gan sabiedrības intereses. Tāpēc vilku populācija ir jāregulē, un, ja pašreizējais regulēšanas apjoms vairs neatbilst situācijai, tad tas ir jāmaina.”

Haralds Barviks, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs.

Foto: No personiskā arhīva

Haralds Barviks, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs:

“Manuprāt, visiem ir pilnīgi skaidrs, izņemot dažus zinātniekus, ka vilku skaits Latvijā ir daudz lielāks, nekā mēs to vērtējam. Un tam ir arī sekas – uzbrukumi mājdzīvniekiem. Cilvēki laukos un pat lielu pilsētu tuvumā plēsējus redz arvien biežāk. Ja mednieki plēsēju dēļ savās platībās vairs nevar runāt par normālu stirnu saimniecību, tad nevaram izlikties, ka problēmas nav.

Es uzskatu, ka, ja plēsēju spiediens konkrētās teritorijās ir tik liels, ka par selektīvām stirnu medībām vairs praktiski nav iespējams runāt, tas nozīmē, ka līdzsvars ir izjaukts. Mēs varam teorētiski diskutēt par ilgtspējīgu stirnu populācijas apsaimniekošanu, trofeju kvalitāti, vecuma struktūru un selektīvo atlasi, taču dabā tas viss kļūst mazsvarīgi, ja vilku ietekme ir tik spēcīga, ka medību saimniecība vairs nespēj darboties pēc līdzšinējiem principiem. Kamēr godīgi neatzīsim plēsēju ietekmi, pārējā medību saimniecības plānošana būs atrauta no realitātes. Šādos apstākļos saruna par vilku limitu nav tikai par medībām – tā ir saruna par to, kā valstī tiek pārvaldītas savvaļas dzīvnieku populācijas.

Ļoti būtisks ir jautājums par limita palielināšanu. Manuprāt, bez sugas aizsardzības plāna pārskatīšanas uz būtisku limita pieaugumu cerēt nevar. Palielinājums varētu būt maksimāli 10 procenti, un arī tas ir atkarīgs no ministra, protams…

Tas nozīmē, ka pat tad, ja mednieki praksē redz vilku skaita pieaugumu un tā sekas, sistēma pati par sevi kustas lēni.

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem – ziņot par katru gadījumu, kad vilks parādās cilvēku saimniecību vai mājdzīvnieku tuvumā. Tas nav tikai formāls pienākums. Katrs ziņojums ir arguments. Katrs novērojums, katra pēda, katrs uzbrukums un katrs gadījums, kad vilks tiek pamanīts neierastā vietā, papildina kopējo pierādījumu kopumu. Ja vēlāk runājam par limita palielināšanu, ar sajūtām vien nepietiek – nepieciešami fakti. Un fakti rodas tikai tad, ja cilvēki tos fiksē un nodod tālāk.

Tāpēc es uzskatu, ka lietotne Mednis ir jāizmanto. Neredzu pamatu domāt, ka tajā ievadītie dati pazūd vai netiek saglabāti. Ziņojumus vērts dublēt arī sociālajos tīklos. Tas nevienam nav liegts. Tas ļauj par vilku populāciju zināt ne tikai medniekiem, bet arī plašākai publikai. Mednis nav ideāls instruments, taču tas ir praktisks rīks, ar kura palīdzību mednieki un ikviens sabiedrības loceklis var iesaistīties datu vākšanā. Protams, mednieks, kurš ikdienā atrodas mežā, nav nejaušs novērotājs. Viņš pazīst pēdas, dzīvnieku uzvedību un konkrētās teritorijas apstākļus, tāpēc šādu informāciju neizmantot būtu nepareizi.

Man rada jautājumus dažādie skaitļi, kas izskan publiskajā telpā. Zinātnieku novērtētais minimālais vilku skaits (600) nemainās jau gadiem. Arī Valsts meža dienesta datos minētais minimālais skaits Latvijā (1400 vilku) jau trīs četrus gadus saglabājas nemainīgs. Tāpēc rodas loģisks jautājums: ja nomedīšanas apjomi tiek izpildīti, vilku klātbūtne dabā nemazinās un postījumi turpinās, kāpēc oficiālā aina tik ilgi paliek gandrīz nemainīga? Iespējams, tam ir zinātnisks skaidrojums, taču tas ir jāpaskaidro saprotamā veidā. Pretējā gadījumā rodas sajūta, ka skaitļi dzīvo savu dzīvi, bet realitāte mežā – pavisam citu.”