Medniekstāsti. Meža gariem garlaicīgi!

Mednieku dzīvē ir divas lietas, kas pazūd regulāri – dzīvnieki un mašīnas atslēgas. Un, godīgi sakot, atslēgas pazūd daudz biežāk.

Reiz viens no mūsu kolektīva večiem, Kārklu Juris, kopā ar slaveno Gunvari aizbrauca uz briežu bauri. Viss, kā pienākas – mašīnu atstāj, noliek mašīnas atslēgas pie priedes uz sūnām labi redzamā vietā, ja nu Gunvaris atnāk ātrāk! Abi dodas uz savām vietām, un sākas medības!

Gunvaris, kā jau pilsētas tārpiņš, ilgi nespēja pretoties briežutu valdzinājumam tornītī un dieba uz mašīnu. Atnāk, bet… atslēgu nav! Labi, ka auto ir uz vietas, bet, protams, aizslēgts!

Beidzot atnāca Juris, un tad nu sākās arheoloģiskie izrakumi. Sūnas tika paceltas kā kūdra purvā! Abi četrrāpus ložņāja apkārt priedei, it kā meklētu zelta podu no cara laiku kariem pēc pažobelē atrastas kartes!

Bet atslēgu nav!

Jau zvana trešajam čomam:

– Klausies, brauc uz Jura mājām, paņem rezerves atslēgas un ved šurp!

Tas nabags jau pusceļā no Rīgas uz Paurupi (tiem, kas nezina, tas Lietuvas pierobežā pašā Dienvidkurzemē, un vispār to vietu tagad citādi sauc!), kad… atslēgas atrodas. Desmit metrus tālāk.

Un neviens tā arī nesaprata, kā tās tur nokļuva.

Versijas bija dažādas. Vieni teica – pele aizstiepusi. Citi – žurka. Vēl kāds izteica domu, ka meža gariem vienkārši bija garlaicīgi.

Bet vislabākais atslēgu stāsts gadījās man pašam.

Vēls rudens, slapjš, dubļi līdz potītēm. Visu vakaru nostaigāju pa grāvjiem – solis pa labi, grāvis. Solis pa kreisi, arī grāvis. Vienīgā sausā vieta bija kartē.

Atceros pilnīgi skaidri – mašīnas atslēgas ieliku aizmugurējā kabatā un aizpogāju. Drošāk vairs nevar.

Pārnāku pie mašīnas un… atslēgu nav!

Līdz tuvākajām mājām kādi astoņi kilometri. Nakts. Dubļi. Plecā karabīne. Telefoni tajos laikos vairāk kalpoja kā statusa simbols, nevis sakariem.

Nu ko – eju…

Pa ceļam visu laiku jūtu, ka kaut kas zābakā spiež! Domāju – laikam kāds lielāks gruzis iekritis. Bet dubļi tādi un jau tumsa, ka zābaku nost vilkt negribas.

Aizeju līdz mājām, apsēžos uz pakāpiena un velku to zābaku nost! Un tajā brīdī sapratu – kabatai ir caurums. Bet nevis uz āru. Uz iekšu!

Tas nozīmē, ka atslēgas visu ceļu bija iekritušas zābakā un mierīgi braukājušas man līdzi kā VIP pasažieris.

Tā nu es sēdēju uz tā pakāpiena nakts vidū, slapjš kā bebrs, un smējos viens pats…

Bet pazudušo atslēgu epopeja ar to vēl nebeidzās. Jo īsts mednieks no savām kļūdām nemācās – viņš vienkārši iegūst jaunus stāstus.

Medījām aļņus, un vienam bullim tajā vakarā nepaveicās. Un ne jau mazam bullēnam, nokrita tik neveiksmīgā vietā, ka šķita – speciāli aizgājis tur, kur mednieks var sprandu salauzt.

Līdz mašīnām prāvs gabals. Un starpā vēl celmi, grāvji un visi citi tie prieki, ko mežs cilvēkam sagādā bez maksas.

Nu, ko darīt? Sienam virves un velkam!

Skats bija episks. Pieci večuki virvē iejūgušies kā vecie strūdzinieki. Tikai baļķu vietā – alnis. Kāds priekšā elš, kāds aizmugurē lamājas, kāds ik pēc desmit metriem sola mest mieru medībām un pāriet uz makšķerēšanu.

Bet alnis neklausās. Viņš slīd atpakaļ, ķeras aiz celmiem un vispār uzvedas tā, it kā speciāli būtu trenējies cilvēkus mocīt.

Beigās slapji, netīri un pusdzīvi tiekam līdz mašīnām.

Un tad mans brālis pēkšņi apklust. Sāk taustīt kabatas.

Tad vēlreiz.

Tad jau ar tādu skatienu, it kā dzīve būtu zaudējusi jēgu.

– Veči… atslēgu nav.

Pirmais jautājums, protams:

– Kabatai caurums?

– Nav!

Un tas situāciju padarīja vēl sliktāku.

Jo, ja ir caurums, tad vismaz ir loģika. Bet te – atslēgas vienkārši pazudušas mežā. Kaut kur tajā kilometrīgajā trasē starp celmiem, sūnām un aļņa dibenu.

Tajā vakarā mēs vēl mazliet pamaldījāmies ar lukturiem, bet ātri sapratām – tas ir bezcerīgi. Meklēt mašīnas atslēgas naktī izcirtumā ir apmēram tas pats, kas ar magnētu meklēt sirdsapziņu politiķim.

Nākamajā dienā tika mobilizēta smagā tehnika – čoms ar metāla detektoru.

Un tad sākās otrā sērija. Visi lēnā gaitā staigājam pa vakardienas maršrutu. Metāla detektors pīkst pie katras patronas čaulītes, katra konservu bundžas vāciņa un, šķiet, arī pie vecām padomju traktora detaļām, kas mežā mētājas kopš Brežņeva laikiem.

Bet, par laimi, pēc vairāku stundu sapieru operācijas atslēgas tomēr atradās.

Toreiz mēs sapratām vienu svarīgu lietu – medībās visgrūtāk nav nomedīt alni, visgrūtāk ir pēc tam tikt mājās…