Kad runājam par kļūdām medībās, biežāk pieminam nepiešautu tēmēkli, neatbilstošu distanci, nepareizu munīciju vai riskanti izvēlētu tēmēšanas vietu. Tās ir kļūdas, ko lielākoties var paredzēt un no kurām var izvairīties. Bet ir arī tādi negadījumi, ko pat būtu grūti iztēloties, kur nu vēl paredzēt iepriekš. Konkrētu apstākļu sakritības dēļ tie vienkārši atgadās, un viss! Un tagad domā, ko nu darīt? Kā likums – no tiem ceļas interesantākie medniekstāsti, ko mēs pēc tam atceramies gadiem. Savu piedzīvojumu, ko atrisināt palīdzēja Bavārijas asinspēdu kucīte Ofreja, mums uzticēja Māris Matisons.

Ieraduma reflekss, kas pievīla neīstajā brīdī. Stāsta Māris Matisons

Piedzīvojums sākās jau iepriekšējā dienā, kad izlēmu doties medībās ar karabīni un dienas tēmēkli. Te jāpiemin, ka biežāk medīju ar digitālo tēmēkli, tādēļ arī šoreiz, kad mežmalā iznāca cūkas un gribēju noregulēt ierīcei lielāku attēla palielinājumu, roka gluži automātiski pasniedzās tur, kur šo regulāciju veic digitālajam tēmēklim – pie augšējā tornīša. Grozu to uz vienu pusi, grozu uz otru un nesaprotu – kāpēc nekas nemainās, kāpēc to cūku nevar pievilkt tuvāk!? To, cik nelāgi ieraduma reflekss te mani ir pievīlis, sapratu tikai daudz vēlāk… Tā kā biju devies medīt āžus, bet nevienu tajā vakarā nesastapu, šoreiz devos mājās tukšā. Taču mežā atgriezos jau nākamajā dienā un, vēl esot uz zemes, tiešām pamanīju medījamu āzi! Cik nu piesardzīgi varēdams, uzrāpos tornī, sagaidīju to drošā 70 metru distancē un raidīju šāvienu. Āzis paskrien, apstājas. Garām? Tajā mirklī nesapratu, kas tikko notika, turklāt āzis, sabijies no trokšņa, bija pieskrējis vēl tuvāk. Otrs šāviens – atkal garām! Ko? Kā te vispār var kļūdīties? Un tikai tad pacēlu skatienu uz tēmēkļa augšējo tornīti un prātā pēkšņi viss saslēdzās. Vakardienas neveiksmīgais mēģinājums mainīt attēla palielinājumu un izregulētais tornītis, kas šodien nesa šāvienus garām… Sasodīts!