Staltbriežu bauris tuvojas straujiem soļiem. Daudziem medniekiem tas ir viens no gaidītākajiem gada brīžiem – dzestri rīti, mēģinājums pieiet tuvāk, atbildēt bullim un saprast, kurš kuru šoreiz piemānīs. Bauris nav tikai iespēja tikt pie izcilas trofejas. Tā ir spēle ar vēju, attālumu, dzīvnieka uzvedību un paša nerviem. Reizēm bullim seko vairākas dienas, reizēm tas atbild pavisam negaidītā vietā, bet iespēja izdarīt šāvienu var ilgt tikai dažas sekundes.

Un tieši tādēļ gatavošanās baurim sākas vēl krietni pirms došanās uz mežu.

Pirms sezonas ir jāizdara mājasdarbs, jāpārliecinās par ieroci, optiku, munīciju un, ne mazāk svarīgi, pašam par sevi. Vai optika piešauta? Kā ar konkrēto munīciju veidojas trāpījumu grupa? Vai mednieks pats spēj tehniski pareizi izpildīt šāvienu? Un, pats svarīgākais, vai mednieks apzinās savu spēju robežas?

Ja ar ieroci viss ir kārtībā, bet mērķī rezultāts rāda pavisam citu ainu, nevajadzētu uzreiz vainu meklēt optikā, patronās vai klusinātājā. Iespējams, problēma ir pats mednieks.