Zivju resursi Latvijā: starp dabisko līdzsvaru un sabiedrības atbildību

Upes un ezeri izsenis bijuši ne vien skaista Latvijas ainavas sastāvdaļa, bet arī nozīmīgs ekonomisks resurss, kurš gadu gaitā ne reizi vien krietni cietis no cilvēka darbības.

Kādā stāvoklī pašlaik ir mūsu zivju resursi iekšējos ūdeņos, kā jūtas zemūdens iemītnieki un kādi izaicinājumi mūs sagaida turpmāk, skaidrojam kopā ar valsts zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītāju Ivaru Putni, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) zivsaimniecības daļas vadītāju Agnesi Neimani un Valsts vides dienesta (VVD) ģenerāldirektora vietnieci, Zvejas kontroles departamenta direktori Eviju Šmiti.

Saruna par “miljons dolāru vērtu jautājumu”, uz kuru nav iespējama viena vienkārša atbilde, – vai zivju Latvijas ūdeņos kļūst vairāk vai mazāk? Sarunā piedalās (no labās): LLKC zivsaimniecības daļas vadītāja Agnese Neimane, BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Ivars Putnis, VVD Zvejas kontroles departamenta direktore Evija Šmite.

Foto: Indulis Burka / Latvijas Mediji

Vai ūdeņi kļūst tukšāki?

Jautājumu par to, vai zivju Latvijas ūdeņos kļūst vairāk vai mazāk, Ivars Putnis nodēvē par “miljons dolāru vērtu jautājumu”, uz kuru nav iespējama viena vienkārša atbilde: “Zivju resursi nav statisks lielums, tie nemitīgi mainās, un šīs izmaiņas var būt straujas pat viena gada ietvaros, reaģējot uz laikapstākļiem, piemēram, bargu ziemu,” norāda I. Putnis. Vienlaikus viņš uzsver, ka ir zivju sugas, kur situācija uzlabojas, un sugas – kur tā pasliktinās. “Vissatraucošāk pašlaik ir ar migrējošajām sugām, piemēram, lašiem un zušiem, kuri interesē makšķerniekus. Šo sugu samazinājums nav vērojams tikai Latvijā, bet gan visā Eiropā. Savukārt siltūdens sugām, karpveidīgajām, kurām patīk barības vielām bagātāka vide, piemēram, vimbām, klājas labāk, un to populācija izskatās veselīga.”

Zivju resursu mākslīgās atražošanas plāns 2025.–2028. gadam paredz turpināt zivju resursu atražošanas pasākumus un antropogēnās ietekmes mazināšanu uz zivju resursiem, tostarp uzlabojot zivju dabiskās dzīvotnes, atjaunojot nārsta vietas, nojaucot šķēršļus, kas traucē zivju migrācijai, vai izveidojot jaunus migrācijas ceļus. Plānā iekļauts arī zuša krājumu stāvokļa monitorings, kā arī zivju resursu atražošanas zinātniskā uzraudzība, lai sniegtu rekomendācijas zivju resursu atražošanai, to dzīvotņu un nārsta vietu vai migrācijas iespēju atjaunošanai.

To, ka situācija ar zivju resursiem mūsu valstī nav tik spīdoša, kā gribētos, pēc Putņa teiktā, apliecina fakts, ka jaunajā nule izdotajā Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautas aptuveni 30 zivju sugas. Lai arī ūdenī dzīvojošo sugu sastāvs ir mainīgs lielums, kas var atšķirties pat divos līdzās esošos ezeros, pilnībā tukši no zivīm ūdeņi nav un nekad nebūs, mierina I. Putnis.

Tā kā klimats mainās un dabiskās nārsta vietas izzūd, Latvijas ūdeņos ik gadu ielaiž miljoniem zivju mazuļu, ar mākslīgo pavairošanu vismaz daļēji mēģinot vērst situāciju par labu. “Tomēr tas nav brīnumlīdzeklis. Bieži vien tā drīzāk ir cīnīšanās ar sekām,” atzīst I. Putnis.

Nezinātājam 18 miljoni pērn ūdenstilpēs ielaistu zivju mazuļu tiešām izklausās iespaidīgs skaitlis, bet prātā gan paturams fakts, ka dabā šie miljoni neizdzīvo. “Vienai mencu mātītei vēdera dobumā var būt vairāki miljoni ikru, no kuriem lielākā daļa iet bojā. Pamēģiniet iztēloties, kas notiktu, ja katrai mātītei kaut vai puse no tiem ikriem izdzīvotu, – zivju būtu vairāk nekā ūdens ļoti ātri!” potenciālo ainu vizualizē I. Putnis. Tādēļ tiek domāts par atražošanas programmām, kuru ietvaros ikrus paņem un kontrolētā audzētavas vidē inkubē, panākot mazāku mirstību, nekā tā būtu ārējā vidē. Protams, arī par šādi izaudzētiem zivju mazuļiem vai kāpuriem, kas vēlāk tiek izlaisti ūdenstilpēs, ir grūti pateikt, cik izdzīvo līdz pieaugušas zivs izmēram. “Dabiskos procesus neviens nav atcēlis, un barības ķēde ar plēsīgajām zivīm, roņiem, putniem un arī cilvēkiem tajā joprojām darbojas,” rezumē I. Putnis.

Jāpiebilst, ka atražošanas programmas primāri orientētas uz sabiedrībai svarīgajām sugām, kas tiek makšķerētas un zvejotas. “Programmu lietderību redzam gana skaidri, jo liela daļa no noķertajām lašveidīgajām zivīm ir ar nogrieztām taukspurām, kas apliecina – tās nākušas tieši no šīm programmām,” atklāj I. Putnis.

Tos, kas bažījas, ka inkubētie zivju mazuļi pirms ielaišanas ūdenstilpē varētu kā “nejauši” nonākt kādā privātā audzētavā, Evija Šmite mierina – mazuļu ielaišanas process tiek stingri pieskatīts. “Ielaišanas procesu uzrauga speciāla komisija, kurā ietilpst VVD inspektori, BIOR zinātnieki, PVD un pašvaldību pārstāvji. Katrs ielaišanas mirklis tiek dokumentēts, skaitīts un bieži vien arī filmēts. Visi izaudzētie zivju mazuļi nonāk tur, kur paredzēts. Tas, kā tiem izdodas izdzīvot tālāk, jau ir dabas ziņā,” rezumē E. Šmite.

No “tīkla līdz dakšiņai” – uzskaites nozīmīgums

To, kāds ir “zemūdens sabiedrības” sastāvs, iespējams noteikt, veicot noķertā loma uzskaiti, kas tiek īstenota arī iekšējo ūdeņu zvejā, ieviešot zvejas produktu izsekojamību ar LZIKIS (Latvijas zivsaimniecības integrētā kontroles un informācijas sistēma). “Tā paredz, ka katrs iekšējos ūdeņos rūpnieciski nozvejotais loms ir jāreģistrē elektroniski, tam jāpiešķir partijas numuri. Tādējādi nākotnē, pat restorānā, noskenējot QR kodu, varēs redzēt zivs izcelsmi – kur un kurš zvejnieks konkrēto zivi noķēris,” skaidro E. Šmite.

Šis gads izsekojamības sistēmas ieviešanā iekšējos ūdeņos pasludināts par pārejas un mācību gadu, kura laikā VVD inspektori konsultēs un izglītos zvejniekus par to, kā elektroniski reģistrējams pārdotais zivju daudzums.

“Jāuzsver, ka šī uzskaites kultūra ienākusi visās grupās – arī pašpatēriņa zvejniekiem jāpilda uzskaites žurnāli, un viņu loma limiti ir pielīdzināti makšķernieku limitiem. Protams, viņiem nav nekādas partiju izsekojamības, jo pašpatēriņa zvejnieks tāpat kā makšķernieks savu lomu nedrīkst realizēt, bet viņš atskaitās par noķerto,” norāda A. Neimane. Atgādinājumam – kopš 2024. gada vidus pašpatēriņa zvejā publiskajos ūdeņos ir spēkā tādi paši lomu ierobežojumi kā makšķerniekiem, vēžotājiem un zemūdens medniekiem. Piemēram, diennakts lomā atļauto līdaku skaits ir piecas, bet vimbas – septiņas (limits iepriekš – 5 gab.).

Tomēr ne jau tikai kontrole zivju resursu izprašanā ir būtiska sastāvdaļa. Katra zvejnieka un makšķernieka sniegtās ziņas par lomu palīdz apkopot datus, kas nozīmīgi zinātniekiem: “Bez precīziem datiem par nozvejotajām zivīm un to izmēriem zinātniekiem ir grūti novērtēt reālo resursu stāvokli un iegūt Zivju fonda finansējumu mazuļu pavairošanai. Bez nepieciešamās informācijas ezers beigās paliek cietējs,” uzsver I. Putnis, piebilstot, ka zinātnieki aicina makšķerniekus nepaslinkot un sniegt informāciju arī par atlaistajiem lomiem: “Tā mēs, zinātnieki, varētu “ieraudzīt”, kāda ir tā ezerā dzīvojošā zivju sabiedrība.”

LLKC zivsaimniecības daļas vadītāja Agnese Neimane, kuras pārziņā ir arī lietotne “Mana Cope”, uzsver – jau šogad sadarbībā ar BIOR lietotnē plānots ieviest jaunu sadaļu, kurā makšķernieki varēs redzēt apkopotu informāciju par to, kas un cik daudz konkrētos ezeros noķerts. “Tā varēsim izveidot ezera vizītkarti un mudināt makšķerniekus kļūt par daļu no kopīgās pētniecības sistēmas. Tas ir iespējams, jo liela daļa makšķernieku jau to zivi neķer tikai lašmaizēm, bet gan lai izbaudītu azartu, adrenalīnu. Sniedzot ziņas par to, cik kilogramu, piemēram, līdaku, no kāda ezera izcelts, arī pārējā sabiedrība uzzinās, kas tur ūdenī mājo, bet citi makšķernieki sapratīs – kāda jēga ir no šīm atskaitēm.”

Šāda uzskaite labāk ļautu izprast arī, kas notiek, piemēram, ar Eiropas mērogā apdraudēto zuti, kura krājumi tiek vērtēti kā ļoti kritiski. “Zutim ir sarežģīts dzīvesstāsts – tas lielāko dzīves daļu pavada saldūdeņos (upēs, ezeros) vai jūras piekrastē, bet nārstot dodas uz tālo Sargasu jūru. Tas ir trekns, sulīgs, garšīgs un tādēļ iecienīts pārtikā. Dabiskā zušu populācija samazinās. Pateicoties iepriekš īstenotajai zušu izlaišanas programmai, zušu lomi makšķerēšanā un zvejā Latvijā ir nedaudz pieauguši. Taču to izlaišana bija gana sarežģīta. Zušus ķēra Eiropas piekrastē, tad ar lidmašīnām transportēja uz Ziemeļvalstīm un pēc tam izlaida mūsu ūdeņos. Taču dabiskais zušu migrācijas ceļš un visa atjaunošanās ir sliktā stāvoklī. Turklāt to nav iespējams pavairot akvakultūrā, tādēļ tā nu jau uzskatāma par ekskluzīvu zivi. Tas redzams arī tās cenā,” skaidro I. Putnis.

Tehnoloģijas – ieguvumi un drauds

Visos laikos drauds ikkatrai dzīvnieku un arī zivju sugai bijusi to nelegāla ieguve. Tādēļ patiesi iepriecinoši ir VVD pēdējo gadu dati, kas liecina – maluzvejniecība Latvijā ir būtiski samazinājusies. “Vēl pirms 20 gadiem inspektori gada laikā iekšējos ūdeņos izcēla un konfiscēja aptuveni 14 000 nelikumīgu zvejas rīku, taču pērn tie bija vairs tikai 1150, kas ir samazinājums par vairāk nekā 12 reizēm,” atklāj E. Šmite, kura ir pārliecināta, ka tas saistīts ne vien ar aktīvu inspektoru darbu, bet arī ar sabiedrības paradumu maiņu – jaunieši nelikumīgas zivju ieguves vietā izvēlas laiku pavadīt ar viedierīcēm vai citās nodarbēs.

Maluzvejniecība Latvijā būtiski samazinājusies – pirms 20 gadiem gada laikā iekšējos ūdeņos inspektori izcēla un konfiscēja aptuveni 14 000 nelikumīgu zvejas rīku, taču pērn tie bijuši vairs tikai 1150, ziņo VVD.

Foto: VVD/Publicitātes

Būtisks instruments maluzvejas apkarošanā joprojām ir arī naudassodi – par makšķerēšanas noteikumu pārkāpšanu var piemērot sodu līdz 350 eiro, turklāt tam klāt nāk zaudējumu atlīdzība par katru nelikumīgi noķertu zivi, kas paturēta lomā. Piemēram, zaudējumu pamattakse par vienu nelikumīgi noķertu lasi vai taimiņu ir 143 eiro, zuti – 115 eiro, alatu, strauta foreli vai sīgu – 72 eiro, līdaku, zandartu vai samu – 36 eiro, vimbu, vēdzeli vai meža vimbu – 8 eiro, bet asari, raudu, plici vai karpu – divi eiro (par katru zivi vai kilogramu). Ja zivs noķerta lieguma laikā, aizliegtā vietā vai izmantojot aizliegtus zvejas rīkus, šī summa tiek reizināta ar pieci. Tātad viens nelikumīgi noķerts lasis lieguma laikā izmaksās 715 eiro papildus pamata naudassodam. “Lielveikalā nopirkts lasis maksā daudz lētāk nekā nelegāli noķerts, kad jāsamaksā sods un jāsedz nodarītie zaudējumi,” uzsver E. Šmite.

Savukārt A. Neimane ir pārliecināta, ka ne vienmēr naudassods ir tas iedarbīgākais: “VVD rīcībā ir vēl viens reti izmantots instruments – makšķerēšanas tiesību ierobežojums. Kādreiz ūdenstilpes apsaimniekotājs par nenodotu lomu atskaiti varēja veselu gadu vai pat divus liegt makšķerēt ezerā – lielai daļai makšķernieku tas bija sāpīgākais, kas varēja būt. Tad viņi perfekti un ātri iemācījās atskaites nodot laikus, lai tikai no šī soda izvairītos. Šis arī ir stāsts par prevenciju, manuprāt,” uzsver A. Neimane.

Dažādu pārkāpumu novēršanā un atklāšanā VVD darbā aizvien nozīmīgākas ir mūsdienīgas tehnoloģijas, jo pie katras upes vai ezera inspektoru nolikt nav iespējams. Tādēļ dienests aktīvi seko līdzi jaunākajām tehnoloģijām, ieviešot tās arī savā darbā – droni, meža kameras, nakts redzamības iekārtas. “Mūs neredz fiziski pie ezera, bet to, kas pie ezera notiek, mēs redzam kamerās,” stāsta E. Šmite. Viņa arī atzīst, ka īpaši nozīmīga dienesta darbā izrādījusies ķermeņa kameru ieviešana inspektoriem: “Jau trīs gadus katra pārbaude ar šīm ķermeņa kamerām tiek fiksēta no sākuma līdz beigām – tas pilnībā izskaudis sūdzības par inspektoru darbu un palīdzējis risināt konfliktus,” atklāj viņa.

Tomēr tehnoloģijas attīstās arī makšķernieku pusē. Tā dēvētās live tehnoloģijas jeb tiešsaistes eholotes, pēc speciālistu domām, ne vienmēr ir draudzīgākās videi. “Izmantojot šo tehnoloģiju, makšķernieks ezerā iebrauc tādā kā datorspēles režīmā – viņš onlainā redz visu, kas notiek lejā, ūdeņos. Tā redzamība ekrānā ir tāda, ka tur perfekti redzams, kā izsviestais māneklis lido tieši zivij pie deguna. Un te jau makšķernieks vairs necenšas izprast ūdeņus vai kantes* apstākļus tajos. Viņš vienkārši ekrānā skatās un meklē zivi, kas medī,” atklāj A. Neimane.

Šāda viegla iespēja atrast zivis, īpaši makšķernieku tik iecienītās trofejas izmēra zivis, rada lielu spiedienu uz ekosistēmu kopumā. Lielās zivis ir būtiskas ne vien kā barības ķēdes sastāvdaļa, bet arī kvalitatīvā pēcnācēju radīšanā – to ikri ir lielāki, ar labāku kāpuru izdzīvotspēju. “Arī es esmu makšķernieks, un mēs visi gribam noķert lielu, foršu zivi, tādēļ visu interesēs ir, lai tā zivs tajā sistēmā būtu. Patīkami vērot, ka pieaug sabiedrības izpratne, ka nav jāapēd viss, ko noķer un ko drīkst legāli paturēt. Ir jādomā par mūsu visu kopīgo ietekmi uz ūdeņiem,” uzsver I. Putnis.

Skaties video:

Klausies raidierakstu:

Latvijas upes, ezeri, ūdenstilpes

• Latvijā ir aptuveni 12 500 upju, strautu un lielu grāvju.
• Upju tīkls stiepjas aptuveni 37 500 km garumā, pieskaitot grāvjus, tas pārsniedz 100 000 km.
• Lielākā daļa (51%) upju ir īsākas par 10 km. Tikai 17 upes Latvijā ir garākas par 100 km.
• Hidromeliorācijas rezultātā ir regulēti un iztaisnoti upju posmi 13 366 km kopgarumā.
• Latvijā ir 2256 ezeri, lielāki par vienu hektāru. To kopējā platība (1001 km²) – 1,5% no Latvijas teritorijas.
• Visvairāk ezeru atrodas augstienēs – Latgalē (43%) un Vidzemē (36%).
• Latvijā ir aptuveni 800 ūdenskrātuvju, kuru platība pārsniedz 1 ha.
• Latvijā noteiktas 42 publiskas upes un 207 ezeri, kas veido 40,8% no valsts kopējās ūdeņu platības.

KOMENTĀRS

Normunds Riekstiņš, ZM Zivsaimniecības departamenta direktors: “Pēdējos gados vērojama aizvien pieaugoša interese par zivju dzīvotņu atjaunošanas projektiem. Piemēram, Zivju resursu mākslīgās atražošanas plāna 2021.–2024. gadam darbības laikā ar Zivju fonda atbalstu ūdenstilpēs tika īstenoti 28 zivju dabisko dzīvotņu kvalitātes uzlabošanas un nārsta vietu atjaunošanas projekti. Tie galvenokārt bija saistīti ar bebru aizsprostu nojaukšanu, aizaugušo ūdenstilpju straujteču un krāču attīrīšanu no ūdensaugu aizauguma, koku sagāzumu izvākšanu, ūdensteces grunts irdināšanu un izlīdzināšanu, ūdensaugu izpļaušanu un jaunu zivju nārsta vietu (ligzdu) veidošanu ūdenstilpēs. Arī Zivju resursu mākslīgās atražošanas plānā 2025.–2028. gadam noteikts, ka ar Zivju fonda atbalstu katru gadu tiek īstenoti vismaz pieci projekti nārsta vietu, dabisko dzīvotņu un migrācijas iespēju atjaunošanai un uzlabošanai. Priekšroka tiek dota projektiem, pēc kuru īstenošanas, pamatojoties uz iepriekš notikušiem pētījumu rezultātiem, ir sagaidāma dzīvotņu stāvokļa uzlabošanās, kas izteikta izmērāmos lielumos, piemēram, esošais un sasniedzamais noteiktas sugas zivju mazuļu īpatņu blīvums attiecīgajos ūdeņos.

Zivju fonds īpaši paredz atbalstu tādu projektu īstenošanai, kas vērsti uz zivju dabisko dzīvotņu kvalitātes uzlabošanu un nārsta vietu atjaunošanu publiskajos ūdeņos. Šī ir viena no fonda svarīgākajām prioritātēm, ko katru gadu apstiprina arī Zivju fonda padome, nosakot svarīgākos atbalstāmos projektu veidus un atbalsta piešķiršanas nosacījumus. Cilvēka saimnieciskās darbības un fizisko šķēršļu dēļ daudzas Latvijas upes vairs nav piemērotas ceļotājzivju, īpaši lašveidīgo sugu, dabiskai atražošanai, tāpēc, lai paredzētais atbalsts tiktu izmantots mērķtiecīgāk un pēc iespējas pārdomātāk, Zivju fonds izmanto vairākus šāda veida projektu prioritizācijas mehānismus. Pirmkārt, zivju resursu atražošanas pasākuma projektu iesniegumu vērtēšanā priekšroka tiek dota tieši zivju dabisko dzīvotņu kvalitātes uzlabošanas un nārsta vietu atjaunošanas projektiem. Otrkārt, šiem projektiem ir noteikts augstākais iespējamais atbalsta apmērs – līdz 15 000 eiro, kas ir par 5000 eiro vairāk nekā standarta zivju mazuļu ielaišanas projektiem šajā pasākumā, atzīstot to darbietilpīgumu un nozīmīgumu. Treškārt, Zivju fonds atsevišķi finansē arī projekta sagatavošanas pētījumus, kas tiek veikti saskaņā ar zinātniskā institūta BIOR izstrādāto metodiku. Tas nodrošina, ka atjaunošanas darbi balstās uz profesionālu izvērtējumu un sasniedz paredzēto efektu.”

Galvenie riska faktori zivju resursiem

• Fiziski šķēršļi – seni dambji, slūžas un HES bloķē upju brīvu plūsmu, negatīvi ietekmējot zivju populāciju un ekosistēmas.
• Eitrofikācija – lauksaimniecības notece (slāpekļa un fosfora savienojumi) un pilsētu notekūdeņi izraisa pastiprinātu aļģu augšanu un ūdenstilpju aizaugšanu, pasliktinot ūdens kvalitāti.
• Dabiskā režīma maiņa – upju gultņu iztaisnošana un regulēšana maina dabisko hidroloģisko režīmu.
• Pārvaldības izaicinājumi – sarežģīti saskaņošanas procesi, nesakārtoti īpašumtiesību jautājumi un statusa nenoteiktība apgrūtina upju attīrīšanu un Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanu.

Administratīvā sloga mazināšana un atbalsts zivju dzīvotnēm

• Vienkāršota pieteikšanās. Dzīvotņu atjaunošanas projektiem vairs nav jāveic dārgi individuālie pētījumi. Tā vietā jāizmanto BIOR izstrādātā metodika, kas kalpo kā gatavs, zinātniski pamatots instruments.
• Dramatiskas izmaiņas avansēšanā. Atbalsta tīkotāji var saņemt līdz pat 90% avansa vienā maksājumā (iepriekš pirmais maksājums bija limitēts līdz 50%).
• Operatīvāka pārvaldība. Avansa izmaksas tagad apstiprina Lauku atbalsta dienests (LAD), vairs negaidot īpašu Zivju fonda padomes izskatīšanu.
• EJZAF atbalsts (2021–2027). Zivju migrācijas šķēršļu novēršanai kopumā nodalīti divi miljoni eiro.
• Aktuālais uzsaukums. Pieejami 499 075 eiro; pieteikšanās atvērta līdz šī gada 15. maijam.
• Finansējamie risinājumi. Dambju un aizsprostu pilnīga vai daļēja nojaukšana, caurteku pārbūve, zivju ceļu un mākslīgo straujteču izveide.
• Prioritātes. Atbalsts tikai BIOR datubāzē iekļautajiem šķēršļiem. Priekšroka projektiem lašveidīgo ūdeņos, Natura 2000 teritorijās un pilnīgai šķēršļu nojaukšanai.

Praktisks piemērs – Kuldīgas novada pašvaldība šobrīd Riežupē (Ventas baseinā) pārbūvē ceļa caurteku, lai atjaunotu zivju dabisko migrāciju.

_______________________________

* Kante: viena no svarīgākajām vietām ūdenstilpē – krasas dziļuma izmaiņas punkts, kur gultne no sekluma pāriet dziļumā (nogāze).

Foto: Publicitātes

Foto: Publicitātes

Sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Par publikāciju saturu atbild Lielais Loms.