Pirms dažiem gadsimtiem takšu šķirnes suņu cienītāju skaits pasaulē bija salīdzinoši neliels. Un tas arī nav pārsteidzoši, jo šie ārēji dīvainie jeb, kā pauduši dažādi tā dēvētie “nespeciālisti”, vienkārši tikai dekoratīvie suņi lielākajā daļā Eiropas, jo sevišķi mūspusē, uzradušies tikai aptuveni 19. gadsimta otrajā pusē.

Par takšu dzimteni uzskata viduslaiku Vāciju. Avotos pausts, ka tur tie parādījušies 16. gadsimtā, un saistībā ar to, ka faktiski nekādu citu avotu ar pārliecinošiem pretargumentiem nav, nāksies vien noticēt tiem pirmajiem. Tiesa, uzreiz jāpiebilst, ka vārds “taksis” nemaz nav saistāms ar vācu valodu. Ja nu valodas tīrības gardēži vēlas saglabāt vēsturisko patiesumu, tad šī suņu šķirne jādēvē par “dakšiem” (‘dackel’), jo pilns tās nosaukums ir dakshunds (‘dachshund’), kur ‘dachs’ ir “āpsis”, bet ‘hund’ – “suns”. Proti, āpša suns jeb lielisks alu mednieksuns, kas ideāli piemērots to pašu āpšu, lapsu un citu līdzīgo, kam patīk paslēpties šaurās, garās un laikam jau arī mēreni drūmās alās, vajāšanai.

Var piebilst, ka mūsdienās vācieši taksi dēvē par “tekeli”, poļi – par “jamņiku” (“bedrracis” – saistībā ar iedzimto noslieci vietā un nevietā izrakt alas), savukārt angļi to sāka dēvēt par “deksiju” vai “doksiju”, bet dažkārt vienkārši tikai par “vinedogu” jeb par “suni–desiņu” (ar akcentu uz “Vīnes”). Vairākums takšu pazinēju pauduši, ka šo suni dēvēt par “desiņu”, “soliņu” vai “līkkājīti” varot tikai tādi cilvēki, kuri pilnībā nepārzina šo suņu raksturu, spējas un īsteno uzdevumu un lomu šajā pasaulē.