1935. gadā Himalaju kalnos Everesta apkaimē atrada kāda vīrieša līķi. Savā ziņā tas nebūtu nekas neparasts, jo kopš laika tūristi savos pārgalvīgajos pārgājienos periodiski mēdza tur iet bojā. Taču šajā gadījumā pārsteidzošais bija tas, ka bojā gājušais nebija alpīnists, proti, pilnībā bez jebkāda kalnā kāpēju aprīkojuma, taču nezin kāpēc nokļuvis tur, kur bez atbilstošas tehnikas izmantošanas cilvēks nemaz nespēj nokļūt. Gluži tā, it kā vējš būtu atnesis. Taču jau drīz noskaidrojās, ka tas ir kāda Anglijas iedzīvotāja Morisa Vilsona līķis, un viņš 1934. gadā bija deklarējis, ka dodas iekarot pasaules augstāko punktu...
Konflikts ar gravitāciju
Esot zināms, ka jau vairākus gadus pirms sava pārdrošā pasākuma Moriss uzsācis jogas nodarbības. Jo viņš bija iecerējis iekarot Everestu ar... lēcieniem. Proti, atraujoties no zemes vienā vietā, bija ieplānots piezemēties jau gluži citā, tādējādi ievērojamas distances uz priekšu un augšup pārvarot, faktiski lidojot pa gaisu. Vārdu sakot, viņš bija apņēmies iespēt nerēķināties ar smaguma spēku. Un to dēvē par levitāciju.
Diemžēl Moriss neiespēja sasniegt Everesta virsotni. Taču pats fakts, ka viņa līķi atrada tik neticami lielā attālumā no ceļa sākumpunkta, katrā ziņā kalpoja kā papildu arguments tam, ka dabā patiešām reāli eksistē šī savdabīgā parādība.
Avotos vēstīts, ka vārds “levitācija” cēlies no latīņu vārda ‘levis’ un tas tulkojams kā ‘viegls, vieglais’. Taču, arī neskatoties uz šo nosaukumu, process vispārējā izpratnē nav no vieglajiem. Protams, cilvēks jau kopš neatminamām sendienām vēlējies iemācīties lidot, un dažādos laikos esot bijuši dažkārt pat itin vērā ņemami sasniegumi. Leģendas pauž, ka, piemēram, Hermejs ar burvju sandaļu palīdzību spējis nokļūt jebkurā planētas vietā, aizlidojot tur pa gaisu, un ka Austrumu iedzīvotāji gaisā pārvietojušies uz īpašiem lidojošajiem paklājiem, un tamlīdzīgi.
Mūsdienās labi zināmā debesu iekarošana, izmantojot dažādus mehāniskus līdzekļus, patiešām ir ļoti liels un svarīgs sasniegums. Taču daudzi turpina uzskatīt, ka tā ne mazākā mērā nevar būt paša cilvēka iespēju galējā robeža. Proti: varbūt nekādus mehāniskos palīglīdzekļus nemaz nevajag, atliek vien atcerēties šo un to no cilvēka nezin kāpēc jau pamatīgi aizmirstā? Līdzīgā veidā var uzmeklēt virkni citu leģendu, kas vēstī par to, ka tāpat kā gadījumā ar telepātiju senos laikos cilvēki jau esot pratuši atrauties no zemes un pārvietoties iespaidīgos attālumos, neizmantojot nekādus mehāniskos palīglīdzekļus.