7 °C
Pastāv uzskats, ka 2. Pasaules karš bijis motoru karš. Lai gan līdz pat tā sākumam visi topošie šā kara dalībnieki gar savu valstu robežām centās uzbūvēt maksimāli nocietinātas aizsardzības līnijas, par kurām galvenokārt viss ir labi zināms. Taču ir arī savdabīgas mazāk zināmas būves, piemēram, pie Polijas robežas vāciešu ierīkotais Mendzižečas nostiprinātais rajons, kas Trešā reiha dokumentos figurēja kā “Naktstārpa midzenis”.
1927. gadā uzsāka šo būvi nolūkā pasargāt Vāciju no iespējamā poļu karaspēka uzbrukuma. Var piebilst, ka tajā pašā 1927. gadā Polijas armiju uzskatīja par vienu no varenākajām Eiropā, kas jau bija spējusi efektīvi stāties pretim jaunās padomju valsts uzbrukumiem, un tāpēc vācu militārpersonu satraukums par savu austrumu robežu drošību katrā ziņā toreiz bija pilnībā pamatots. Dziļi purvainajā Keņšicas ezera rajonā ieradās vairāki tūkstoši strādnieku, un attiecīgais projekts paredzēja uzbūvēt militāro pilsētiņu un vismaz 100 000 tā dēvēto ugunspunktu, ar blīvumu 6,6 tādi punkti uz vienu kilometru, kā arī bīdāmo tiltu, dambju, ūdens kanālu, uzpludinājumu un vairākus simtus kilometru garu pazemes tuneļu sistēmu. Uguns jaudu pamatā bija plānots uzturēt ar automātiski izbīdāmiem gigantiskiem ugunsmetējiem, 148 milimetru bruņām klātām haubicēm un cietokšņa mīnmetējiem ar elektrisko vadību. Līnijas kopējais garums – 80 kilometri. Lai piegādātu gigantiski lielu daudzumu būvmateriālu, iepriekš izbūvēja speciālu dzelzceļa līniju, kas apgāja visas apdzīvotās vietas. Jau drīz tur cits pēc cita sāka uzrasties prettanku aizsprosti, doti, ložmetēju punkti un citas raksturīgas būves ar bruņām klātām virsbūvēm.
Līdz 1935. gadam nostiprinātais rajons sevī ietvēra vismaz 50 ar pazemes komunikāciju tīklu savienotus tā dzelzsbetona blokhauzus. 60–70 metru dziļā pazemē bija uzbūvēta faktiski vesela pilsēta ar desmitiem iekārtotu kazarmu, virtuvju, lazarešu, pārtikas noliktavu, autonomu elektrostaciju un siltumuzkrāšanas sistēmu. Pazemes tuneļos bija pat ierīkots šaursliežu dzelzceļš, pa kuru pārvietojās elektrovilciens: šim “metro” bija 17 stacijas. Šajā vietā zem zemes varēja izvietoties jeb patverties vismaz 5000 cilvēku.
Tostarp 1939. gadā būvniecības intensitāte strauji samazinājās, jo Hitlers bija teicis: “Man austrumos nav vajadzīgi cietokšņi, bet gan tanku divīzijas!” Un jau drīz, kā zināms, jautājums vispār faktiski atrisinājās gluži vai pats no sevis, bet 1940. gadā šo “Reiha triecienbūvi” vispār apturēja un visu pazemes cietoksni, tā arī praktiski nekad pilnvērtīgi neizmantotu, iekonservēja. Bet pēc kara par šo “naktstārpu midzeni” vēl ilgi neviens pat lāgā neatcerējās, kamēr 1951. gadā padomju militāristi izlēma tur esošajā virszemes militārajā pilsētiņā izvietot savu motorizēto strēlnieku brigādi. Bet pie viena tad arī sadūšojās pamatīgāk izpētīt attiecīgo pazemes daļu. Faktiski jau pirmajā piegājienā nācās pārliecināties, ka lielākā daļa būvju tur ir uzspridzinātas, vairākums applūdinātas.
Kopš 1992. gada “midzenis” pārtapis par tūrisma objektu,
kurā saimnieko prasmīgi un zinoši ekskursiju vadītāji, lai gan lielākā daļa kompleksa joprojām esot slēgta un vēl joprojām neesot ne atrasta, ne sastādīta no jauna pilnībā precīza šīs pazemes pilsētas shēma.
Vēstīts, ka regulāri izdodas atklāt dažādas jaunas telpas, par kuru savulaik iecerēto nozīmi nevienam nav pat ne mazākās nojausmas.
Tostarp nereti tur uz savu galvu viesojas arī dažādi alkatīgi pārdrošnieki, kuru vidū diemžēl mēdzot būt daudz upuru. Runa neesot tik daudz par kaut kādām hitleriešu atstātām viltīgām lamatām, bet gan par to, ka daudzas lietas, piemēram, ventilācijas lūku restes vai kravas liftu detaļas jau sen sarūsējušas, tāpēc tur viss var acumirklī salūzt pat ļoti niecīgas slodzes gadījumos, tāpēc nereti pastaiga pa šķietami it kā drošu pazemes eju beidzas ar ielidošanu nāvējošā bezdibenī. Saistībā ar to vietējās varas iestādes cenšas metinot vai betonējot regulāri aizzīmogot visas aizdomīgās un nelietotās ieejas pazemē, taču labi zināms, ka pavisam jau nu ekstremālu izjūtu cienītājiem tas parasti nemēdz būt īpaši nopietns šķērslis...
Avotos cita starpā uzsvērts, ka, 2. Pasaules karam tuvojoties beigām, vācieši tomēr atjaunoja savas pozīcijas Mendzižečas nostiprinātajā rajonā, taču tobrīd neapšaubāmi varenā padomju armija 1944. gada februārī šo it kā pilnībā nepieejamo cietoksni ieņēmusi trīs dienu laikā...
