Taču šis bija gadījums, kad šantažētājiem nācās pamatīgi vilties.
Pasaulē pirmās sociālistiskās valsts pilsoņiem centās iegalvot, ka PSRS nav un nemaz nevar būt prostitūcijas, kas plaukstot un zeļot tikai pagrimušajos Rietumos, kur bez izņēmuma viss ir pērkams un pārdodams. Protams, tā ne tuvu nebija patiesība, vienkārši to kā faktu maksimāli noklusēja, savukārt pērkamās mīlas priesterienēm nācās apkalpot ne tikai maksājošos ierindas klientus, bet arī šā ēnu rūpala piesedzējus valsts un tiesībsargājošajās struktūrās. Ieskaitot katrā ziņā specdienestus.
Piemeklēt savu vietu tautsaimniecībā
Tā kā PSRS neglābjami saistīta ar Krievijas vēsturi, uzreiz jāpiebilst, ka pirms boļševiku apvērsuma impērijā nepastāvēja kriminālais liegums nodarboties ar prostitūciju, lai gan vienlaikus bija spēkā sods par savešanu un sutenerismu. Prostitūtas bija stingrā policijas uzskaitē, katrai no viņām bija sava individuālā “maiņas karte”, kuru vāciņu krāsas dēļ tautā iedēvēja par “dzelteno biļeti”. Tas bija dokuments, ko prostitūtām izsniedza pret atņemto pasi, un tajā veica regulāras atzīmes par medicīniskajām apskatēm un valsts nodevas nomaksāšanu. Ar prostitūciju Krievijas impērijā (faktiski arī tagadējā Latvijas teritorijā) drīkstēja nodarboties personas, kuras sasniegušas 16 gadu vecumu, savukārt priekamājas jeb bordeļi drīkstēja atrasties ne tuvāk par 300 metriem no baznīcām, skolām un citām mācību iestādēm. Avotos vēstīts, ka tikai vienā Pēterburgā 1917. gada liktenīgo notikumu priekšvakarā reģistros bijis vairāk nekā 20 000 prostitūtu.
Savukārt boļševiki uzskatīja, ka priekameitas ved izvirtībā revolucionārās tautas masas. Un 1918. gada augustā strādnieku valsts līderis Vladimirs Ļeņins, uzzinājis par Ņižņijnovgorodā ieplānoto baltgvardu sacelšanos, nosūtīja vietējiem boļševiku biedriem prasību
vispirms sagūstīt, tad izvest ārpus pilsētas un vienkārši nošaut simtiem vietējo prostitūtu, lai viņas nevarētu turpināt apdzirdīt revolūcijas karavīrus...