1934. gada 7. oktobrī. Pirms 90 gadiem rakstnieka Kārļa Skalbes mājās Piebalgas "Saulrietos" šaurā radu un draugu pulkā svinēja literāta meitas Ilzes Skalbes un arhitekta Roberta Legzdiņa kāzas.
"Jaunākās Ziņas" par "laulībām inteliģences aprindās" atzīmēja: "Virs Saulrietiem, kas atrodas visaugstākā Piebalgas vidienā, plīvoja nacionālais karogs. No turienes atveras plašs skats uz Alauksta ezeru, Piebalgas baznīcu un skaisto apkārtni. Laulības izdarīja mācītājs P. Mednis, ņemdams savai runai par pamatu vārdus: "Es tevi svētīšu, un tu būsi par svētību". Latviskos lukturos iedegošās sveces radīja jauku noskaņojumu. Pēc laulību ceremonijas jaunlaulātie iededzināja kamīnā uguni – jaunās ģimenes pavarda simbolu." Jāpiebilst, ka Roberts Legzdiņš bija Latvijas karaflotes zemūdenes "Ronis" komandiera Hugo Legzdiņa (1903–2004) brālis. Tobrīd to, protams, vēl nevarēja zināt, taču Legzdiņiem vēlāk piekrita nozīmīga loma latviešu sabiedrības dzīvē trimdā Zviedrijā. 1944. gada vēlā rudenī gan Skalbes, gan Legzdiņi bēgļu laivā devās pāri Baltijas jūrai. Kārlis Skalbe nomira Stokholmā jau 1945. gada 16. aprīlī, viņa dzīvesbiedre, tulkotāja Lizete Skalbe 1972. gadā, bet abu meita Ilze Skalbe-Legzdiņa (1912–1996), tāpat darbojoties tulkošanas jomā, kļuva par sava ievērojamā tēva un mātes memoriālā mantojuma glabātāju un popularizētāju kā trimdā, tā Latvijā.
Pēc nostāstiem, tieši viņai tēvs rakstnieks 1912. gadā bija veltījis pasaku "Kaķīša dzirnavas", kur darbojas arī princesīte Ilzīte.
Arhitekts Roberts Legzdiņš (1901–1990) dzimtenē bija pievērsies koka arhitektūrai, latviešu etnogrāfiskās būvniecības pētījumiem un projektējis, piemēram, Oskara Kalpaka muzeja ēku "Airītēs". Zviedrijā viņš turpināja strādāt līdzīgā jomā. Interesanti, ka Legzdiņš trimdas gados izplānoja, kā varētu izskatīties K. Skalbes muzeja "Saulrietos" apkaime un pats muzejs. Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas šīs skices arī izmantoja praksē. Ilzes un Roberta Legzdiņu dēls Andrejs Legzdiņš (1936–2023) pasaulē nāca divus gadus pēc savu vecāku kāzām. Arī viņam bija lemts kļūt par arhitektu un kā Zviedrijas, tā trimdas latviešu sabiedrībā iezīmīgu personību. A. Legzdiņš darbojās mēbeļu, interjera un industriālā dizaina jomā; mūža otrajā pusē strādāja par pasniedzēju Stokholmas Mākslas, amatu un dizaina universitātē "Konstfack" un Stokholmas Karaliskajā Tehnoloģiju institūtā. Par savu dzīvi, vecākiem un vecvecākiem viņš vēstījis 2012. gadā izdotajā grāmatā "Mani darbi un nedarbi".
"Latvis", 1924. gada 7. oktobrī
Latvijas dabas izstādi Valdemāra ielā 1-c atklāja 5. oktobrī, piedaloties vairākiem augstākiem ierēdņiem no dažādiem resoriem. Latvijas dabas zinātņu biedrība ar izstādes sarīkošanu likusi pamatu Latvijas dabas muzejam, kuru cer atklāt jau pēc gada. Ievērību izstādē saista bagātas minerālu kolekcijas, starp tām lieli gabali dzelzsrūdas, veselības dūņas un tīrais kaļķakmens.
Daži no minerāliem kristālu pārklāti un zalgo kā dārgakmeņi.
Plaša arī bioloģiskā nodaļa. Sevišķi publikas uzmanību saista mākslīgs skudru pūlis. Tas izgatavots no stikla traukiem ar daudzām un dažādām nodaļām. Redzami arī visi vietējie rāpuļi un arī zivis. Izstādīti arī tie priekšmeti, kurus pulkvežleitnants Zeltiņš pārvedis no Sahāras. Izstāde jāuzskata par labi izdevušos. Ieteicams to apmeklēt skolniekiem un ikkatram dabas draugam.