Mūsdienās aizvien vairāk pētnieku, un jo sevišķi tie, kuri nodarbojas ar cilvēka genoma izpēti, ar pārliecību pauž, ka vismaz 95% cilvēka DNS tā dēvēto nekodējošo savienojumu ir ārpuszemes dzīvības formu ģenētiskais kods.

Starptautiskas pētnieku grupas vadītājs Sens Čangs uzsvēris, ka nekodējošie savienojumi ir kopīgi visiem uz Zemes esošajiem dzīvajiem organismiem, savukārt cilvēka DNS tie veido absolūti lielāko daļu visa genoma. Šie nekodējošie DNS savienojumi kopš 1972. gada dēvēti par “atkritumu DNS”, un to funkcija palika absolūti neizprasta. Zināms bija tikai tas, ka pārsteidzoši liels daudzums cilvēka DNS sastāvdaļu atrodas it kā no šīs pasaules vispār atslēgtā stāvoklī, lai gan visu laiku – paaudzi pēc paaudzes – tās mantojuma kārtā turpina saglabāties cilvēka genomā.

Kopīgiem spēkiem ar programmētājiem, matemātiķiem un vēl citu zinātnes nozaru speciālistiem Čanga vadītā grupa secināja, ka cilvēka DNS nekodējošos savienojumus savulaik radījis Kaut Kas, ko varētu nodēvēt par “ārpuszemes programmētāju”. Viņš arī uzsvēris, ka “šim absolūti nesaprotamajam kodam piemīt savas savdabīgās vēnas un artērijas, savukārt tā personīgā imūnsistēma aktīvi pretojas visiem cilvēces izstrādātajiem pretvēža preparātiem”.

Pētnieki izvirzījuši pieņēmumu, ka “augstākās ārpuszemes dzīvības formas nodarbojas ar jaunu dzīvības formu radīšanu, pielietojot savdabīgu to vakcinēšanu uz dažādām planētām”. Un Zeme ir tikai viena no tādām vietām. Iespējams, pēc tā, kad programmēšana bija pabeigta, cilvēku radītāji audzēja viņus tieši tāpat, kā mēs mēdzam Petri traukā audzēt baktērijas. Mums katrā ziņā pagaidām nav lemts izprast šo radītāju motīvus – vai nu tas bijis kāds zinātniskais eksperiments, vai kādas jaunas planētas sagatavošana kolonizēšanai, vai arī kāds labi sakārtots un kādam izdevīgs dzīvības “iesēšanas” bizness Visumā.

Tālāk Čangs norāda, ka, aplūkojot to visu no cilvēciskā skatpunkta, kļūst skaidrs, ka attiecīgie ārpuszemes programmētāji, visdrīzāk, strādā ar vienu kopīgo lielo kodu, ko veido vairāki projekti, kas paredz to, ka atsevišķām planētām pielietojami atsevišķi projekti saistībā ar atsevišķām dzīvības formām. Tāpat esot iespējams, ka šie programmētāji “cenšas rast dažādus risinājumus vienam un tam pašam uzdevumam: uzrakstījuši vienu lielo kodu, pārbaudījuši to, tad pamainījuši un kaut ko tajā papildinājuši, tad testējuši atkal un atkal, tādējādi radot aizvien jaunus uzlabojumus un variācijas, lai jau faktiski tūlīt pat ķertos klāt atkal jauniem eksperimentiem”.

Pētnieki secinājuši, ka kaut kāda nezināma iemesla dēļ ārpuszemes programmētāji kādā mirklī tomēr pārtraukuši savus eksperimentus un pilnā mērā sakoncentrējušies faktiski tikai uz projektu “Zeme”. Esot teju vai acīmredzams, ka tādā kā lielā steigā šis noslēpumainais saprāts strauji samazinājis lielāko daļu koda, tādējādi uz Zemes pamata programma “uzinstalēta” ļoti saīsinātā variantā, ļoti ierobežotā tās funkcionalitātē.

Pausts arī tas, ka cilvēka DNS varot skaidri saskatīt programmu, kas sastāv no diviem variantiem. Un pirmais variants ir “pilnā programma”, un tas uzrakstīts kaut kur ārpus Zemes (turklāt Čangs pauž, ka tas tagad esot “jau zinātniski pierādīts fakts”). Cita lieta ir tas, ka pašu par sevi gēnu ir nepietiekami maz, lai varētu izskaidrot evolūcijas hipotēzi. Līdz ar to ir skaidrs, ka “tā itin nemaz nav visa spēle”. Proti, agri vai vēlu pētnieki atklās, ka ikviena dzīvība uz Zemes sevī nes kāda kosmiskā dvīņu brāļa ģenētisko kodu un līdz ar to arī tā evolūciju, kas, kā pauž pētnieki, itin nemaz neesot tā evolūcija, par kādu pieņemts domāt.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.