Pētnieki pauž, ka apziņu nav iespējams ne izmērīt, ne vispār novērot.

Ja tas būtu vienkārši, tad tas nebūtu tik sarežģīti – apmēram tā šo objektīvo patiesību skaidrotu kāds nesen un daudziem par lielu atvieglojumu savu amatu atstājis kādas nelielas valstiņas ar grūti paredzamu nākotni prezidents. Bet tas katrā ziņā ir ne tikai svarīgi, bet arī patiešām aizraujoši un interesanti, jo sevišķi tiem cilvēkiem, kuri vēl nav pilnībā zaudējuši motivāciju dažkārt domāt arī patstāvīgi.

Kvantu mehānika un apziņas organiska gaisma

Pētnieki pauž: kvantu mehānika paredz to, ka daļiņas var atrasties tā dēvētās superpozīcijas stāvoklī, proti, vienlaikus divos stāvokļos, un tā tas ir līdz mirklim, kad daļiņu aprakstošā viļņu funkcija kolapsē vienā no šiem diviem stāvokļiem. Atbilstoši kvantu mehānikas Kopenhāgenas interpretācijai viļņu funkcijas kolapss notiek tikai tad, ja pastāv ar apziņu apveltīts novērotājs. Savukārt Rodžera Penrouza teorija paredz gluži pretējo: tā vietā, lai apziņa izraisītu kolapsu, pastāv pieņēmums, ka viļņu funkcija kolapsē spontāni un šis process tad arī rada apziņu.

Neskatoties uz šīs hipotēzes dīvainību, jaunākie eksperimentos gūtie rezultāti uzrāda, ka tāds process īstenojas smadzeņu mikrocaurulītēs. Tas varētu nozīmēt, ka apziņa ir fundamentāla realitātes īpašība, kas rodas vispirms primitīvajās biostruktūrās, atsevišķos neironos, un tad kaskādes veidā paceļas līdz neironu tīkliem. Vismaz tā to skaidrojis Penrouza līdzstrādnieks un vēlāk arī vairāku pētījumu līdzautors Stjuarts Hamerofs, kura idejas tad arī pamatā izmantotas šā materiāla sagatavošanā.