Katrā ziņā vēsturiskās vietējo iedzīvotāju liecības neviens nevēlējās ņemt vērā,
Mūsdienās nav nekāds noslēpums, ka savulaik tā dēvētā oficiālā zinātne teju vai tikpat lielā degsmē, kādā kristieši savulaik apkaroja pašu šo zinātni, noliegusi pīļknābju, gorillu, okapi, komodo varānu un gigantisko kalmāru eksistēšanu tikai tāpēc, ka nebija sarūpēti dzīvi vai nobeigušies šo sugu pārstāvji. Un bija nepieciešamas vairākas simtgades, lai atzītu, ka eksistē arī tādi dzīvnieki, kurus tagad neviens ar veselu saprātu apveltīts cilvēks neuzdrošinātos nodēvēt par mītu vai izdomājumu.
Tomēr ir arī kāds papildu jautājums, proti: ja jau visi iepriekš par “mītiskiem” pasludinātie dzīvnieki tomēr izrādījās īsti, tad kā būs ar sniega cilvēku, gnomiem, fejām, nārām un kaut vai to pašu Nesiju? Un kāpēc gan tos cilvēkus, kuri tic šo būtņu eksistēšanai, tā pati oficiālā zinātne pārsvarā pakļauj negantai izsmiešanai?
Tostarp visiem šiem iepriekšminētajiem dzīvniekiem jeb tātad “mītiskajiem briesmoņiem” piemīt vismaz viena kopīga iezīme: tie mīt attālos, grūti pieejamos planētas reģionos. Un šie dzīvnieki tik ilgi uzskatīti par kriptīdiem, jo Eiropas zinātnieki vēl nespēja pilnībā izpētīt to apdzīvoto vidi, un, tiklīdz viņi to iespēja, šie dzīvnieki pārstāja būt kriptīdi. Bet problēma tomēr ir tāda, ka vēl bez okeāniem arī pietiekami liela daļa sauszemes joprojām palikusi nepilnīgi izpētīta. Milzīgas teritorijas klāj faktiski necaurejami džungļi, kalnu grēdas, vēl neatklātas pazemes alas un tamlīdzīgi.
Vēl viena kopīga “mītisko briesmoņu” iezīme ir tas, ka tie patiesībā atklāti jau sen, taču oficiālā zinātne visus šos senos pieminējumus turpina uzskatīt tikai par leģendām un mītiem. Piemēram, par okapi vai gorillām afrikāņu ciltis runājušas jau ilgus gadu simteņus, un tieši tāpat Austrālijas pamatiedzīvotāji labi zināja pīļknābi, taču “oficiālie” turpināja ietiepīgi noliegt šādu dzīvnieku eksistēšanu.