Izgudrojumu slepenais liktenis

Lai kā arī kāds censtos apklusināt vai izsmiet tos, kuri uzdrošinās par to runāt, tomēr ar ūdeni darbināms dzinējs, nenodzēšama liesma, vismaz uz divām nedēļām paēdinoša tablete, vēzi pilnībā izārstējoša ierīce un vēl daudz kas tamlīdzīgs nemaz nav tikai zinātniska vai pat absolūti nezinātniska fantastika, bet gan tādi izgudrojumi, kas jau pasen ir radīti, taču dažādu iemeslu dēļ uz visstingrāko noslepenoti un cilvēcei nav pieejami. Kas par to liecina tik lielā mērā, lai patiešām varētu atļauties tā runāt?

Līdz pat jaunu orgānu izaudzēšanai

Visos laikos vienmēr uzradušies tādi sensacionāli izgudrojumi, kas spēj vārda vistiešākajā nozīmē pasauli apgāzt otrādi, taču lielākoties tos piemeklējis bēdīgs liktenis – tie pilnībā noslepenoti un nav kļuvuši par visas cilvēces īpašumu. Un tam, kā pauduši mūsdienu pētnieki un speciālisti, esot vismaz trīs iemesli.

Runājot par mūsdienām, vispirms jāmin lielo megakorporāciju merkantilās intereses. Piemēram, plašsaziņas līdzekļos jau sen vēstīts par kādu ierīci, kas it kā spējot faktiski acumirklī izārstēt cilvēku no vēža. Par to jau pašā šā gadsimta sākumā kā viens no pirmajiem sāka runāt vācu zinātnieks Henrihs Vīzendangers. Tam diemžēl pamatā bija fakts, ka tobrīd viņš pats pārliecinoši gāja bojā kā neglābjams onkoloģijas pacients. Kad notikumu attīstība jau kļuva pavisam bēdīga un ārsti viņam pavēstīja, ka dzīvošanai atlicis aptuveni viens mēnesis, Vīzendangers rada iespēju uzrunāt žurnālistus un sabiedrību, tādējādi it kā laužot savulaik doto (pārdoto) zvērestu par attiecīgas informācijas neizpaušanu. Viņš pauda, ka pirms vairākiem gadiem piedalījies kādā globālā projektā, kas apvienojis vismaz 50 zinātniekus no daudzām pasaules valstīm, kuru uzdevums bijis unikāla pretvēža līdzekļa radīšana. Un – viņiem tas esot arī izdevies!

Runa esot par nelielai viedierīcei līdzīgu aparātu, kuru paredzēts uzstādīt uz ādas tajā vietā, kur atrodas slimais orgāns. Pēc iedarbināšanas aparāts sāk izdalīt īpašus mikroviļņus, kas vidēji nepilnā pusstundā (!) kupē jebkura veida audzēja attīstību. Taču galvenais tomēr esot tas, ka absolūti pārsteidzošā veidā šis aparāts spējot arī izprovocēt audu šūnu reģenerācijas procesu. Proti, audzēja skartos un varbūt pat jau faktiski pilnībā likvidētos orgānus ir iespējams pilnībā atjaunot! Vīzendangers vēstījis, ka projekta virzītājiem bijuši ļoti tālejoši plāni, kas paredzējuši ne jau tikai vēža ārstēšanu, bet arī jau amputētu orgānu pilnīgu atjaunošanu. Runa esot par pilnvērtīgu jaunu orgānu izaudzēšanu – nieres, kauli un pat locekļi jeb tātad rokas un kājas.

Bioniskās plaukstas plastmasas vakuumapvalkos, sagatavotas neglābjami bojātu orgānu nomaiņai.

 

Taču kādā brīdī bez jebkādiem tuvākiem paskaidrojumiem eksperiments esot pārtraukts. Visiem tā dalībniekiem ļoti dāsni samaksāts par paveikto darbu, vienlaikus katram bijis arī ar parakstu jāapliecina solījums par šo faktu savas dzīves laikā nekad un nekādā formā nebilst ne vārda. Pārtraukšanas iemeslu neviens nenosauca, taču paši iesaistītie zinātnieki savās pārrunās esot secinājuši, ka pēkšņi iesaistījušies lielie farmācijas uzņēmumi. Zināms, ka tā dēvētie pretvēža līdzekļi ir pasaulē visdārgākie medikamenti, līdz ar to tos ražojošajiem uzņēmumiem allaž garantēta gigantiska peļņa, jo to patiesie īpašnieki labi zina, ka lielākā daļa valstu onkoloģijas ārstēšanai paredz tādus budžetus, kas pielīdzināmi naftas biznesa apgrozījumam. Un šie lieluzņēmumi nav un nevarētu būt noskaņoti vienkārši atteikties no šā saldā pīrāga tikai kaut kāda jauna un superefektīva aparātiņa izgudrošanas dēļ...

Un tā šiem lieluzņēmumiem patiešām varētu būt liela problēma. Principā jau pat nevajadzētu tādus aparātiņus pārvērst aptiekās brīvi pieejamā masu produktā, jo pietiktu tikai pa vienam uz katru vērā ņemamu medicīnas iestādi katrā valstī, lai no tā būtu totāls labums visiem iedzīvotājiem. 

Savukārt gigantiskajiem farmācijas un medicīnas aparatūru ražojošajiem uzņēmumiem (kas daudzos gadījumos praktiski ir viens un tas pats) tā būtu īstena katastrofa. 

Tas būtu jau triljonos mērāms sitiens pa neglābjamo alkatu privātajām kabatām, ko neviens no šiem puscilvēkiem nekādā gadījumā nevēlētos pieļaut. Un viņiem ir pietiekami daudz naudas un varas sviru, lai to patiešām nepieļautu.

Taču, kā apgalvojis no vēža mirstošais Vīzendangers, tādu aparātu zinātnieku kolektīvam tomēr esot izdevies radīt, viņi to notestējuši, pamatīgi un vispārīgi pārbaudījuši eksperimentos ar vairākiem desmitiem brīvprātīgo. Un viņš arī piebildis par to, kāpēc sadūšojies pārkāpt savulaik doto solījumu par šā fakta neizpaušanu: viņš vēloties tikai vienu – lai ļauj viņam pašam tagad izmantot šo ierīci.

Protams, neviens pat nedomāja atsaukties mirstošā zinātnieka drosmīgajam aicinājumam, un drīz viņš diemžēl pameta šo pasauli. Taču, lai gan daudzi tā dēvētie eksperti steidzās paziņot, ka viss Vīzendangera teiktais esot vistīrākās raudzes murgi, kas tapuši savdabīgā pirmsnāves agonijas izpausmē, tomēr viņa teikto turpina citēt vēl joprojām, turklāt ne tikai dzeltenās preses slejās, bet arī dažādos zinātniskos darbos. Un, kā jau to var labi iedomāties mūsdienu reālajos apstākļos, kad lielo farmācijas uzņēmumu darbībā pamazām sāk atklāties aizvien vairāk nosodāmu darbību elementu, kas būtībā pielīdzināmi visaptverošiem noziegumiem pret cilvēci, Vīzendangeram uzrodas aizvien vairāk atbalstītāju. Iespējams, vēl pirms visaptverošas tā dēvētās koronavīrusa pandēmijas afēras patieso apstākļu atklāšanas, kuru izmeklēšana ne tikai neatkarīgajā, bet arī jau gluži oficiālajā līmenī aizvien pārliecinošāk sāk savilkt cilpu tieši ap lielo farmācijas uzņēmumu blēdīgo bosu treknajiem kakliem, atklātībā varētu parādīties arī vismaz atzīšanās par to, ka realitātē pastāv tāds izgudrojums, par kuru runājis Vīzendangers.

Elektroencefalogrāfija (EEG) ir galvas smadzeņu izmeklēšanas metode, kas reģistrē smadzeņu bioelektrisko aktivitāti, ļaujot identificēt iezīmes un iespējamus darbības traucējumus. Foto: shutterstock

 

Un vēl jau esot jārunā arī par līdzīgu ierīci, kas tieši tāpat spējot pilnībā likvidēt vēlmi uzsmēķēt. Mēļots, ka jau pagājušā gadsimta 90. gados kāds amerikāņu zinātnieks radījis ap kaklu liekamai siksnai līdzīgu ierīci, kas spējot pilnībā likvidēt jebkādu vēlmi smēķēt, papildus vēl sekmējot arī iepriekš smēķētāja it kā ļoti “netīro” plaušu attīrīšanu. Taču par to, lai šāda ierīce nekādā gadījumā nenonāktu rokās visiem tiem cilvēkiem, kuri cieš no savas atkarības un paši saviem spēkiem nespēj to pārvarēt, vienlaikus esot parūpējušies jau atkal tie paši farmācijas un medicīnas lieluzņēmumi, kuriem “ārstēšana no smēķēšanas” un “plaušu tīrības atjaunošana” regulāri ienes pasakainu peļņu. Un, protams, arī lielie tabakas ražošanas uzņēmumi, kuri arī pieraduši pie savas gigantiskās peļņas, kas īpaši daudz neatpaliek no lielo farmācijas uzņēmumu ienākumiem.

Superredze un antigravitācija

Tiktāl par pirmo no iepriekš uzskaitītajiem jauno un efektīvo izgudrojumu slēpšanas iemesliem un veidiem. Paliek tātad vēl divi.

Atbilstoši vispārpieņemtajai praksei patentu biroji visā pasaulē piešķir slepenības zīmogu un aizliedz ražot, nodot tālāk attiecīgās tiesības un izplatīt jebkādu informāciju par konkrētu izgudrojumu tajā gadījumā, ja uzskata, ka mūsdienu militāristi to var izmantot savā bruņojumā vai arī tas kaut kādā veidā varētu būt uzskatāms par bīstamu nacionālajai drošībai. Turklāt katrā atsevišķajā gadījumā ekspertu grupa tad gluži individuāli lemj par to, uz cik ilgu laiku piešķirt patentam slepenības statusu: atsevišķos gadījumos runa varot būt par 25–50 gadiem, daudzos citos uz mūžīgiem laikiem vai līdz turpmākiem valdības rīkojumiem. Turklāt šādu izgudrojumu autoriem ne tikai netiek nekāds gods un slava, par pelnītajiem ienākumiem nemaz nerunājot, bet vēl arī ir strikts pienākums klusēt, jo pretējā gadījumā viņiem draud apsūdzēšana valsts noslēpuma izpaušanā, valsts nodevībā ar gluži loģiski no tā izrietošām sekām – ieslodzījumu vai pat vēl kaut ko bargāku. Galvenokārt jau tieši šā iemesla dēļ sabiedrība par tāda veida noslēptiem izgudrojumiem uzzina tikai no baumām, kuras izplata zinātnieku–izgudrotāju tuvinieki vai tuvākie līdzgaitnieki, un pamatā jau arī tikai pēc viņu nāves.

Dziļās nervu stimulācijas implanta darbības shēma.

 

Piemēram, tādā veidā tikai pēc krievu akadēmiķa Oļega Sumarokova nāves, kurš dzīves laikā tā arī neiemantoja nopelnīto ievērību, kļuva zināms par to, ka viņš izgudrojis redzes korekcijas tehnoloģiju, kas ne tikai deva iespēju likvidēt jebkuras pakāpes tuvredzību un tālredzību, bet arī uzlabot redzi līdz tādam stāvoklim, kas nodrošina spēju ideāli redzēt līdz pat piecu kilometru attālumam bez jebkādām optiskajām papildierīcēm! Šā zinātnieka tuvinieki apgalvojuši, ka viņu atklājumam iedvesmojuši stepes ērgļi, kuri savu mērķi – peli plašajos laukos – vairāku tūkstošu metru attālumā redz labāk nekā cilvēks optiskajā tēmēklī. Ilgus gadus pētot putnus, Sumarokovs esot sapratis: jāspēj acs muskuļiem un lēcai piešķirt noteiktu izliekumu, un izdosies sasniegt tieši to pašu. Turklāt viņš arī apgalvojis, ka attiecīgā operācija esot pat ievērojami vienkāršāka par redzes lāzerkorekciju. Daudzi mūsdienu pētnieki uzskata, ka šī turklāt nemaz neesot tā visnoslēptākā no visām slēptajām tehnoloģijām, taču, protams, pieejama tikai ļoti ierobežotam ļaužu lokam, un nav grūti iedomāties, kas viņi ir.

Bet cita krievu slavenā zinātnieka Nikolaja Piļugina, kurš bija paša Sergeja Koroļova izveidotās Galveno konstruktoru padomes loceklis un viens no raķešnesēju sistēmu vadības radītājiem, tuvinieki apgalvojuši, ka viņš jau pagājušā gadsimta 70. gados izgudrojis antigravitācijas ierīci. Ja tādu uzstādītu jebkurā telpā jebkurā vietā, tajā nedarbotos pievilkšanās spēks. Un, kā viņš pats esot skaidrojis, nokļūstot uz planētas, kur nepastāv gravitācija, pēc šīs ierīces iedarbināšanas tā, darbojoties līdzīgi radio viļņu izstarotājam, dotu iespēju tur pastaigāties gluži kā uz Zemes. Taču lielās bažās par to, ka tolaik pastāvošajos visnotaļ skarbajos bruņošanās drudža un kosmosa iekarošanas kauju apstākļos visuresošie ASV spiegi šo ierīci varētu nozagt, padomju valdība lēmusi to maksimāli noslepenot, un tādējādi šis izgudrojums vēl joprojām kaut kur glabājoties, rūpīgi nomaskēts zem zīmoga “absolūti slepeni”.

Krievu zinātnieks Jevgenijs Podkļetnovs 1992. gadā paziņoja, ka esot izgudrojis ierīci, kas jebkuru objektu pasargā no gravitācijas iedarbības. 

 

Starp citu, mūsdienu pētnieki vēstījuši, ka 1992. gadā cits krievu zinātnieks Jevgenijs Podkļetnovs nācis klajā ar paziņojumu, ka esot spējis atkārtot Piļugina izgudrojumu, turklāt vēl izgudrojis veidu, kā jebkuru objektu pasargāt no gravitācijas iedarbības. Taču uzņēmums “Roskosmoss”, kuram Podkļetnovs piedāvājis nopirkt savu izgudrojumu par nieka pusmiljonu ASV dolāru, esot atteicis. Tad zinātnieks publicējis vairāku materiālu sēriju, panākot, ka par viņa darbu izrāda interesi NASA un uzņēmums Boeing. Un, lai arī vēlāk abi šie uzņēmumi pauduši, ka teoriju neesot apstiprinājusi prakse un izgudrojums realitātē izrādījās fikcija, daudzi komentētāji ar noslieci uz sazvērestības teorijām turpina uzskatīt, ka patiesībā lielie zinātniskās pētniecības centri tomēr esot iegādājušies Podkļetnova izgudrojumu, vienkārši nevēloties par to lieki publiski runāt.

Turklāt lielā mērā par labu šādai iespējamībai liecinot fakts, ka šā gadsimta sākumā Podkļetnovs emigrējis uz Somiju un vēl joprojām strādājot Tamperes Tehniskajā universitātē, taču, neskatoties uz to, ka savulaik pats bija izmisīgi meklējis publicitāti, kopš tā laika kategoriski atteicies no jebkādām sarunām ar žurnālistiem un citiem interesentiem.

Prāta kontrole

Par vēl kādu noslepenotu izgudrojumu izplatītās runas bijušas tik iespaidīgas, ka tikai uz to pamata vien uzņemta pat pilnmetrāžas kinofilma “Mandžūrijas kandidāts”, un tas ir vēstījums par ierīci, kas dod iespēju – ne vairāk un ne mazāk! – kontrolēt prātu. Šajā gadījumā viss esot ļoti vienkārši: tādu ierīci pieslēdz jebkurai raidošai iekārtai un tad ar radioviļņu palīdzību var noraidīt signālus, kas nonāk tieši cilvēka smadzenēs. Tādējādi paveras iespēja ietekmēt zemapziņu, turklāt tas skar ne tikai tos, kuri, neko nelāgu nenojaušot, dzird konkrēto signālu, bet arī veido īpašu cilvēku atlasi – līdzīgi tam, kā noteiktas struktūras ievāc un apkopo informāciju efektīvas reklāmas izvietošanai tīmeklī. Tostarp pats cilvēks ne dzird, ne apjauš pavēli, jo tā noraidīta tieši smadzenēs.

Gluži praktiski tas varētu izpausties tā, ka... Oficiāli – nekā, jo neviena pasaules valsts tādu ierīci it kā nav patentējusi. Tostarp vēstīts, ka burtiski nesen esot sācies jauns šīs idejas apspriešanas vilnis, un tas sācies pēc pēdējām ASV prezidenta vēlēšanām. Godīgas vai negodīgas, bet katrā ziņā absolūti apšaubāmas balsu skaitīšanas rezultātā vēlēšanās zaudējušais Donalds Tramps pirms Baltā nama pamešanas vēl centās turēties līdz pēdējam: tiesājās, pieprasīja balsu pārskaitīšanu atsevišķās pavalstīs un tamlīdzīgi. Bet vēl bez visa tā reiz viņš pat skaļi paziņoja: viņa sāncensis Džo Baidens savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā esot izmantojis speciālus līdzekļus nolūkā iedarboties uz cilvēku zemapziņu. Tiesa, īpaši vairāk gan Tramps neizvērsās, vai nu pats saprotot, ka izmuldējies mazliet lieku, vai arī viņam acumirklī to vienkārši aizliedza darīt. Abos gadījumos tas viss šķiet vismaz interesanti, un tāpēc arī ir labi saprotams iepriekš minētais uzvandītais attiecīgās idejas apspriešanas vilnis sabiedrībā.

Mitoloģiskais neredzamais apmetnis

Vēstījums par kādu apģērba gabalu, kuru var uzvilkt mugurā un acumirklī kļūt neredzams, cilvēcei zināms jau kopš senatnes, jo tas ir neatņemams tautu folkloras elements. Taču pēc tā, kad cietsirdīgi jocīgajās grāmatās par Hariju Poteru arī sāka figurēt šis artefakts neredzamā apmetņa veidā, autore Džoanna Roulinga saņēma daudz apsūdzību par to, ka viņa “kaut ko zina vairāk” par dažādiem slepenajiem izstrādājumiem. Jo “neredzamais apmetnis” ap to laiku bija kļuvis par nepārejošu baumu objektu, par kuru vēstīja, ka tādu jau vairākas desmitgades slepus izmantojot amerikāņu militāristi.

Vietnē dezeen.com var noskatīties HyperStealth Biotechnology Corp. ‘’neredzamā apmetņa’’ prezentācijas video.

 

Vēl vairāk – it kā esot zināms, ka no šā apmetņa materiāla izgatavojot pat milzīga izmēra audumus, ar kuriem var pārsegt tankus, citu specializēto tehniku un pat veidot veselas neredzamas telšu pilsētiņas. 

Tāpat baumots, ka atbilstoši “neredzamā apmetņa” tehnoloģijai esot izgudrots arī līdzīgas iedarbības izsmidzināmais līdzeklis. 

Proti, tagad vairs nav vajadzīgs nekāds iepriekš izgatavojamais materiāls, atliek tikai gluži kā krāsu uzpūst aerosolu jebkuram priekšmetam, un tas uz vairākām stundām ne tikai kļūst neredzams cilvēka acij, bet pazūd arī no visām optiskās novērošanas ierīcēm un pat neparādās lielākajā daļā siltuma vizoru.

Pirms dažiem gadiem amerikāņu pētniecības entuziastu grupa nolēma atklāt “neredzamā apmetņa” noslēpumu, un jau ļoti drīz viņus sagaidīja absolūta sensācija. Pētniekiem izdevās atrast ierakstu ASV federālā patentu biroja reģistros, kas apstiprināja faktu – “neredzamais apmetnis” savulaik patiešām ir izgudrots, gluži oficiāli piereģistrēts un izturējis visus nepieciešamos pārbaudījumus. Un tiesības uz to kopš 1999. gada pieder kanādiešu uzņēmumam HyperStealth Biotechnology Corp., taču jebkāda cita informācija joprojām atrodas zem spiedoga “slepeni” ar norādi, ka tā tam jāpaliek vismaz līdz 2099. gadam...

Laika mašīna

 

Laika mašīna un teleportācija

Par to, ka patiešām reāla laika mašīna, ar kuru iespējams nokļūt gan pagātnē, gan nākotnē un turklāt vēl sekmīgi atgriezties atpakaļ savā laikā, izgatavota pagājušā gadsimta 80. gados, vairākkārt izteicies krievu pētnieciskās organizācijas “Kosmopoisk” (kosmiskie meklējumi) bijušais vadītājs Vadims Černobrovs, kurš tagad jau devies aizsaulē. Viņš apgalvoja, ka vispār esot pat vairākas tādas mašīnas – vēl bez krieviem tātad arī japāņiem un amerikāņiem. Militāristiem, protams. Tiesa, šo valstu valdības stingri vienojušās gan par šādas informācijas neizpaušanu, gan arī par tās nelietošanu tieši paredzētajiem nolūkiem, lai tādējādi neveiktu neatgriezenisku kaitējumu nākotnei, jo – lai arī ne gluži zinātniski pārbaudīts un līdz ar to oficiāli ne gluži atzīstams – visiem jau no fantastikas sacerējumiem labi zināms tā dēvētais “tauriņa efekts”: atliek nelūgti ierasties pagātnē un nejauši nogalināt tikai vienu tauriņu, lai turpmākā vēstures gaita attīstītos pilnībā citādi, un tādā gadījumā neviens nevar pat iedomāties, kas vispār varētu notikt ar šo pasauli...

Taču ar zinātnieku pārvietošanu pagātnē vai nākotnē saistītie eksperimenti turpinājušies un, visdrīzāk, risinās arī mūsdienās. Vismaz tā kaut vai daļēji varot izskaidrot pārsteidzošo faktu, ka tieši pēdējā laikā nezin no kurienes uzrodas aizvien vairāk unikālu artefaktu, kas liek pamatīgi satrūkties visai tā dēvētajai oficiālajai zinātnei. Vēstīts, ka Černobrovam esot bijis arī īpašs katalogs, kurā, piemēram, uz vairākus tūkstošus gadus veciem akmeņiem skaidri saskatāmi mūsdienu apavu zoļu nospiedumi, bet vecos kalnu iežos atrastas skrūves, naglas un citi izstrādājumi, kādi oficiālās zinātnes izpratnē attiecīgajā laikposmā uz Zemes vēl nemaz nevarēja būt.

Vairāki zinātniskas ievirzes avoti turpina apgalvot, ka pirmao reālao laika mašīnu 60. gados izveidojusi zinātnieku grupa, kuras sastāvā bijis arī Nobela prēmijas laureāts Enriko Fermi.

 

Tostarp aizvien vairāk dažādu zinātniskas ievirzes avotu turpina apgalvot, ka pirmā reālā laika mašīna uzradusies jau 60. gados. To izveidojusi nopietnu zinātnieku grupa, kuras sastāvā bijuši arī Nobela prēmijas laureāti Enriko Fermi un Verners fon Brauns (jā, tas pats Hitlera līdzgaitnieks, kuru vēlāk savās rindās uzņēma amerikāņu militāristi), un tieši viņi arī esot patentējuši šo ierīci, kas nodēvēta par hronovizoru un kas ārēji lielā mērā izskatījusies kā mūsdienu televizors un devusi iespēju tajā vērot un klausīties dažādus pagātnes notikumus. Taču ātri vien tā dēvētā viltus zinātnes apkarotāju komisija šos pētniekus apsūdzēja krāpšanā un falsifikācijā. Par hronovizoru sāka ātri aizmirst, lai gan vēl joprojām daudzi ir pārliecināti, ka tāda mašīna patiešām pastāv. Vēl vairāk – zinātnes ļaudis mūsdienās to esot būtiski uzlabojuši, iemācoties pārvietot laikā ne tikai skaņas un attēlus, bet arī cilvēkus.

Un vēl viena mašīna, par kuras esamību joprojām runā daudzi nopietni speciālisti, esot iekārta, kas ļauj pārvietoties ne tikai laikā, bet arī telpā. Proti, vēstīts, ka pēc ieiešanas tajā var teju vai acumirklī pazust skatienam un tad noteiktā punktā materializēties simtiem un pat tūkstošiem kilometru attālumā. Savulaik britu preses izdevums Sun publicēja interviju ar bijušo militāristu, kurš, vēloties tomēr palikt anonīms, pavēstīja par to, kā teleportācijas tehnoloģiju amerikāņu militāristi izmantojuši nolūkā notvert tā dēvēto “teroristu nr. 1” jeb cilvēku vārdā Osama bin Ladens: precīzi izrēķinot viņa atrašanās vietu, militārie slepkavas viņa priekšā parādījušies tik pēkšņi un negaidīti, ka neviens, ieskaitot itin neslikti apmācīto un labi bruņoto apsardzi, nav paspējis noreaģēt.

Brīnumtabletītes

Bet, protams, ar to vien nebeidzas pārsteidzošo un šķietami neiespējamo noslepenoto izgudrojumu saraksts. Virkne avotu apgalvo, ka pastāvot arī tā dēvētā “Kremļa tabletīte”, proti, gluži reāls preparāts, ko savulaik radījuši PSRS labākie zinātniskie prāti. Par ko ir runa? Iedzer vienu tādu tabletīti, un – var izārstēt praktiski jebkuru slimību...

Vēstīts arī par kādu citu tabletīti, kuras autori arī esot padomju zinātnieki, un tā spējot pilnībā likvidēt izsalkuma sajūtu. Tā it kā esot izstrādāta tieši kosmonautiem, ja kaut kādu iemeslu dēļ būs apgrūtināta atgriešanās atpakaļ uz Zemes. Apēdot vienu tādu tabletīti reizi divās nedēļās (!), varēs pilnībā atteikties no absolūti jebkādas barības uzņemšanas, organisma dzīvot un darboties spēju uzturot tikai ar ūdens un dažu absolūti nepieciešamu vitamīnu palīdzību.

Tāpat mēļots, ka jau sen pastāv tāds dzinējs, kas darbināms ar tīru ūdeni, pret kuru jau ilgus gadus kategoriski iebilst gan autoražotāji, gan galvenokārt naftas ieguves un pārstrādes korporācijas visā pasaulē.

Esot izgudrota arī sēram līdzīga viela, kas spēj uzliesmot jebkādos apstākļos – arī zem ūdens un tad, kad nemaz nav skābekļa, un tās radīto liesmu nav iespējams nekādi apdzēst tik ilgi, kamēr pilnībā izdegusi visa attiecīgās vielas deva (runa esot par optimālā variantā vismaz 30–40 minūtēm).

Un jau kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem ASV rīcībā esot ierīce, par kuru varētu sapņot jebkurš lauksaimnieks un kas tautā jau nodēvēta par “mākoņu slaucēju”. Proti, ilgstoša sausuma apstākļos atliek tādu ierīci izvest laukā, iedarbināt, un jau burtiski dažu sekunžu laikā virs galvas sapulcēsies lietus mākoņi un vismaz kilometra rādiusā nolīs kārtīgs lietus.

Nervu superstimulēšanas plāksteris.

 

Tāpat noslepenoto izgudrojumu klāstā esot arī ļoti specifiska nervu stimulēšanas elektriskā transkutējošā ierīce. Gluži praktiski vērtējot, tas ir it kā parasts plāksteris, kuru atliek tikai uzlīmēt uz skausta, un kopš tā mirkļa cilvēks vairs nejutīs itin nekādas sāpes, tādējādi mediķiem pavērtos iespēja pilnībā bez jebkādas narkozes veikt pat vissarežģītākās ķirurģiskās operācijas.

Kamēr atklājums par nervu superstimulēšanas plāksteriem ir pilnībā noslepenots, medicīnā izmanto transkutānos nervu stimulācijas plāksterus.

 

Un tamlīdzīgi. Taču atbilde uz jautājumu, vai mums kādreiz būs lemts visus šos brīnumizgudrojumus izbaudīt arī realitātē, visdrīzāk, ir šāda – diezin vai...