20 °C
Rudens ir ieskrējies, tāpat arī lašu un taimiņu nārsts notiek pilnā sparā. Arī makšķernieku sabiedrībā šī tēma tiek pārrunāta – par tīkliem upēs, par maluzvejniecību, par sargāšanu un vēl, un vēl. Tāpēc aprunājos ar Didzi Ustupu no BIOR par aktualitātēm upju sakarā.
Somija un Igaunija ir panākusi to, ka mazie HES no upēm tiks jaukti nost un upēs atgriezīsies to dabiskais tecējums. Kā tas ir iecerēts, un kas kaut ko tādu kavē Latvijai?
Igaunijā ir drusku citādāk. Tur saimnieciskajām būvēm valsts ir uzstādījusi ultimātu – vai nu nojaukt, vai izbūvēt zivju ceļu. Bet tam tiek piešķirts finansējums. Mūsu gadījumā šobrīd tiek lemts par daudz nesaimniecisko šķēršļu nojaukšanu. Strādāsim darba grupās par šķēršļiem Gaujas, Ventas, Lielupes un Daugavas ūdenstecēs. Mēģināsim izanalizēt tos šķēršļus, no kuriem varam atbrīvoties, kuru nojaukšanai pietiktu finansējuma.
Makšķernieku sabiedrībā var dzirdēt, ka domas dalās. Vieni ir par visu šķēršļu nojaukšanu, citi atkal sūkstās, ka pazudīs viņa uzpludinājums, kur var uz breksīti pasēdēt, un tamlīdzīgi.
Protams, labi nebūs visiem. Īpaši neapmierināti noteikti būs tie, kam šādu uzpludinājumu krastā ir viesu nami vai citas atpūtas iespējas ar pludmalēm un tamlīdzīgi. Mēs tikko bijām Igaunijā un braucām pa daudziem šādiem objektiem. Tur viss ir tik ļoti sakārtots, ka mēs par ko tādu varam tikai sapņot. Droši vien katrs šāds gadījums ir jāskata atsevišķi, un kompromisu iespējas var atrast vienmēr. Vai tiek samazināts ūdenskrātuves līmenis, attiecīgi arī vieglāk izbūvēt zivju ceļus, jo tiem nebūs nepieciešams tik stāvs kāpums. Protams, tam visam ir nepieciešams finansējums. Un jebkurā gadījumā, nojaucot šos šķēršļus, mēs nerunājam tikai par lašiem un taimiņiem. Upes pašas par sevi sāktu dzīvot un būtu faunas daudzveidība. Spiningotāju ir ļoti daudz, kuri noteikti būtu tikai ieguvēji – kaut vai tām pašām mūsu strauta forelēm dzīves kvalitāte un nārsts uzlabotos. Un ūdeņu Latvijā mums ir daudz, balto zivju ķērājiem nebūtu jāsūdzas, ka nav kur aizbraukt un kaut vai mierīgi ar pludiņu pasēdēt.
Upes pašas par sevi sāktu dzīvot, un būtu faunas daudzveidība. Spiningotāju ir ļoti daudz, kuri noteikti būtu tikai ieguvēji – kaut vai tām pašām mūsu strauta forelēm dzīves kvalitāte un nārsts uzlabotos.
Paskatīsimies uz kaimiņiem lietuviešiem. Pie viņiem par ļoti lētām naudām ir opcija copēt rudenī svaigi ienākošo rudens lasi. Kas traucē ko tādu ieviest Latvijā?
No biologu viedokļa tas, ko atļauj lietuvieši, īsti pareizi nav. Presings uz tām upēm ir milzīgs. Pieļauju, ka arī pašu lietuviešu makšķerniekiem tas nepatīk. Mums ir Salaca, kas viennozīmīgi ir mūsu labākā lašupe. Tā varbūt neskaitās laba Baltijas jūras mērogā, bet mūsu labākā noteikti. Bet tā ir “dabiskā” lašupe, kurā viss nārsts notiek dabiski, un izkārtot likumus šādā upē būtu daudz grūtāk nekā, piemēram, Gaujā vai Ventā. Upes kvalitāti lašu un taimiņu kvalitātei nosaka smoltu (lašu pusaudžu) daudzums no potenciāli iespējamā daudzuma. Laba lašupe skaitās ar rādītāju virs 50%, Salacā tā ir drusku virs 40%, savukārt Gaujā un Ventā tā ir zem 5% atzīmes. Salīdzinājumam lietuviešu Nemunai rādītājs ir ap 30%. No likumiskā un bioloģiskā viedokļa mums noteikti būtu vieglāk attīstīt lašu un taimiņu copi Gaujā un Ventā, jo tās ir “jauktā tipa lašupes”, kurās nārsts notiek, bet arī katru gadu tiek strādāts pie populācijas pavairošanas mākslīgi.
Ja runājam tieši par pavairošanu, tad saprotu, ka BIOR ir uzsācis sadarbību ne tikai ar zvejniekiem, bet arī ar makšķerniekiem. Kā sadarbība izpaužas?
Jā, iepriekšējos gados zvejnieki nespēja izpildīt kvotu, kas bija nepieciešama vaislas zivju iegādei priekš pavairošanas. Pagājušajā gadā BIOR izsludināja konkursu makšķerniekiem par vaislas zivju sagādi. Jau iepriekš jāteic, ka nebija tā, ka tur varēja pieteikties jebkurš, tika izstrādāti nosacījumi, un kurš katrs savu laimi izmēģināt tā vienkārši nevarēja. Konkursā pieteicās divas makšķernieku biedrības un divi individuāli makšķernieki, no kuriem visatbilstošākie bija biedrība “Sudrablasis”. Jau pagājušajā gadā šī sadarbība izvērtās veiksmīga. Lai arī nepieciešamo zivju skaits kopā ar zvejniekiem netika izpildīts, tas bija ievērojami vairāk nekā iepriekšējos gados. Protams, arī jāuzsver tas, ka makšķerniekiem līdzi dodas arī pārstāvji no zivju audzētavām un zivju noķeršanas gadījumā zivs tiks saudzīgi nogādāta audzētavas baseinos, kur ar garantiju varēs notikt mākslīgs pavairošanas process.
Lai arī makšķernieki runā, ka upes nosprostotas un zvejnieki dara, ko grib, tad šogad uz vaislas materiālu ieguvi pieteicās tikai viena zvejnieku brigāde, lai arī gribējām vismaz divas – vienu pie Gaujas iztekas, vienu augstāk. Bet šobrīd skats uz nākotni ir pozitīvs, jo sadarbība ar makšķerniekiem ir izdevusies visnotaļ veiksmīga. Mēs saprotam, ka ar murdiem, arī ar makšķerēm mēs dabai nodarām pāri, bet skaidrs ir arī tas, ka tas, kas pēc tam rezultēsies darba augļos, būs viennozīmīgi tā vērts. Mums ļoti sāka trūkt vaislas materiāla, un bija jau doma izmantot elektrozveju, kā tas notiek pie mums kaimiņos, bet šobrīd bez tā ļoti labi iztiekam un, kas zina, varbūt varēsim pāriet tikai uz sadarbību ar makšķerniekiem. Viens ir skaidrs, lašiem būs būt.
Vēsture
- Latvijā laika periodā no 1993. gada līdz 2003. gadam tika uzceltas 149 mazās HES uz 106 upēm.
- Pirmās Latvijas Republikas laikā uz Latvijas upēm darbojās aptuveni 700 hidrotehnisko būvju, lielākoties ūdensdzirnavas. Padomju gados vairākums dzirnavu aizsprostu sabruka.
- Laika posmā no 2005. līdz 2014.gadam mazo HES saražotais elektroenerģijas procentuālais īpatsvars valsts elektroenerģijas patēriņā bija 0,9%.
- Uz Latvijas vairāk nekā 12 500 upēm šobrīd ir 147 mazās hidroelektrostacijas (2020. gadā).
RAKSTS TAPIS SADARBĪBĀ AR ZIVJU FONDA ATBALSTU
* Raksts pirmpublicējums žurnāla "Lielais Loms" 2022. gada novembra numurā.
