15 °C
Beidzot pavasaris pārņēmis Latvijas āres, un jaunā ceļošanas sezona ir klāt. Šoreiz dosimies kopā ar vienu no lielākajām mūsu valsts upēm Ventu no Lietuvas robežas līdz ietekai jūrai (to arī upes nosaukums, tulkojot no lībiešu valodas, nozīmē). Arī lietuvieši Ventu sauc par savu upi, jo tā iztek no Veņu ezera un plūst pa Lietuvas teritoriju 168 kilometrus – tikai par desmit kilometriem mazāk nekā pa Latviju. Bet latvieši lepojas ar Ventas rumbu Kuldīgā – Eiropā platāko ūdenskritumu, kas palu laikā sasniedz pat 270 metrus
Atdzimst izpostītā Griezes baznīca
Venta Latvijas teritorijā ietek pie Griezes baznīcas un pavisam mazu gabaliņu – apmēram kilometru – ir arī Latvijas–Lietuvas robežupe. Šī baznīca kartēs iezīmēta kā drupas, taču šajā šķietami Dieva pamestajā nostūrī ir atgriezusies dzīvība, un vērts par to pastāstīt vairāk.
Griezes baznīca celta 1580. gadā, taču draudze pastāvējusi vēl pirms 1567. gada, kad pēc Rīgā notiekošā Kurzemes hercogistes landtāga (hercoga un muižniecības sanāksmes) lēmuma tika pavēlēts uzbūvēt vairāk nekā pussimt jaunas baznīcas, un starp tām bija arī Griezes baznīca, kas vēlākajos gadsimtos vairākkārt pārbūvēta. Pirmās ērģeles būvētas 1773. gadā, un toreizējais Griezes muižas īpašnieks grāfs Francs fon Ketlers un viņa sieva Šarlote Elizabete Margareta (dzimusi Kleista) baznīcai dāvāja ērģeļu prospektu ar Ketleru un Kleistu dzimtas ģerboņiem. 1845. gadā baznīcu pārbūvēja kristīgs ebreju izcelsmes Pēterburgas miljonārs barons Ludvigs fon Štiglics, kurš pirms desmit gadiem visu Lielezeres novadu (Ezere, Pampāļi, Reņģe) bija nopircis no parādos ieslīgušā Ašeberga fon Ketlera.
Griezes baznīca ir unikāla ar to, ka, neskatoties uz pārbūvēm, ir saglabājusi savas sākotnējās sienas, seno apmetumu un īpašā – sgrafito – apmetuma tehnikā veidotās logu ailu apdares vismaz pusei logu. Līdz Otrajam pasaules karam baznīcai bija divi zvani, kas lieti Meijera lietuvē 17. gs. beigās. Lielāko zvanu vācu karaspēks noņēma un aizsūtīja uz "fāterlandi" pārkausēt militārām vajadzībām. Otrs palika tornī un līdz ar pašu baznīcu ļoti cieta artilērijas apšaudēs 1944. gada rudenī. Šis zvans padomju laikā tika slēpts malkas krāvumā, vēlāk atdots glabāšanā Saldus muzejam, bet 2002. gadā drīz pēc uzstādīšanas vietējo kapu zvanu tornī tika nozagts.
Dievnama apkārtnē no 1945. gada 10. maija līdz 17. jūnijam bija ierīkota karagūstekņu filtrācijas nometne un veļas mazgātava. Šajā laikā sarkanarmieši baznīcas iekštelpas pamatīgi izpostīja – "kara vajadzībām" izveda visus solus, sabojāja kanceli un iznīcināja ērģeles.
Pēdējais dievkalpojums Griezes baznīcā notika 1950. gadā. Interesanti, ka šajā baznīcā 1888. gadā ir kristīts Brīvības pieminekļa autors tēlnieks Kārlis Zāle un Ventas pļavās līdzās Griezes baznīcai notikušas Nīgrandes baznīcas mācītāja Aivara Beimaņa organizētās padomju gados nelegālās kristīgo jauniešu vasaras nometnes (1979–1981), kuru dalībnieku vidū bijuši tagad labi zināmi luterāņu mācītāji Jānis Ginters, Juris Rubenis, Einārs Alpe, Viesturs Pirro, Erberts Bikše, Atis Vaickovskis. Griezes draudze savu darbību atjaunoja 1992. gada rudenī, un sākās dievnama apkārtnes sakopšana, kur 21. gadsimta sākumā iesaistījās arī Rīgas draudžu locekļi. Baznīca tobrīd bija ļoti sliktā stāvoklī – pieaugusi ar kokiem, krūmiem, bedraina un visur mētājās cilvēku kauli. 2012. gadā ar VKKF atbalstu sākās torņa atjaunošana un tam tika uzlikts pagaidu jumts. Regulāri zem klajas debess notiek dievkalpojumi, lūgšanu stundas, dažādas kristīgās nometnes, talkas un sadraudzība.
Laika upe piestāj Skrundā
Tālāk Venta mūs aizved līdz Skrundai, vienai no jaunākajām Latvijas mazpilsētām, kas pilsētas tiesības ieguvusi 1996. gadā. Ja ceļu mērosiet ar laivu, tad apmēram pusceļā starp Nīgrandi un Skrundu ieraudzīsiet ap 11 metrus augstās ainaviskās Gobdziņu klintis, kurās 26 metrus dziļā ala ir otra garākā Kurzemē. Te atsedzas augšdevona perioda smilšakmeņi un dolomītiski smilšakmeņi. Pateicoties šiem nogulumiem, Ventā pie Skrundas ietekošās Cieceres upes krastos šā gadsimta sākumā tika uziets salamandrai līdzīga senlaiku četrkāja trīsdimensionāls galvaskauss – vislabāk saglabājies devona perioda četrkāja galvaskauss pasaulē, kas ieguvis nosaukumu "Ventastega Curonica".
Skrundas kuršu ķoniņu Ērmaņa Pilāta, Jākoba Sigitara, Veisena un Santiķa krēslus Skrundas estrādes parkā, kā arī autoceļa A9 Rīga–Liepāja malās, tostarp pie Ventas tilta, izvietotās robežzīmes "Skrunda" veidojis tēlnieks Ģirts Burvis, tāpat kā pilsētas centrā uzstādīto koka pulksteni "Laika upe", kurā tēlaini atveidota ideja par laiku, kas ietverta pilsētas senajos simbolos – robežupē un tiltā pār to, vienojošā arī paaudzes.
"Esam kā ceļinieki laikā, katrs savā, bet reizē arī vienā laivā. Tāpat kā tilts pāri Ventai savieno upes krastus, laiks vieno paaudzes, notikumus, likteņus, un laika upe mūs nes pretim mūžībai," teicis tēlnieks, šo vides objektu atklājot.
Prātā ataust dziesma "Sen tas bij’ pie Ventas ziedu laikā". Šeit upes gleznainajā krastā atrodas viena no senākajām muižām Latvijā – Skrundas muiža. Ēka celta klasicisma stilā 19. gadsimta sākumā senās viduslaiku pils vietā, un vizuālās līdzības dēļ tiek dēvēta arī par Mežotnes pils miniatūru kopiju. Celtniecība notika muižas nomnieka grāfa Gustava fon Lamsdorfa saimniekošanas laikā, kurš te bija ieradies no Sanktpēterburgas pavadīt skaistas vecumdienas. Gadu desmitiem ritot, muiža ievērojami pārbūvēta. Kad muižkungi krita nežēlastībā, ēku izmantoja dažādi – kā cietumu, nabagmāju, aptieku, skolu un internātu. Lielākie postījumi Skrundas muižai tika nodarīti 1915. gadā, kad Ventas upe pie Skrundas bija robeža, kur krievu armija gribēja apstādināt vācu uzbrukumu. 1931. gada rudenī muižas pilī atvēra pirmsskolas mācību klasi, un septiņus gadus vēlāk tā jau bija kļuvusi par pilnu sešu klašu pamatskolu, turpinot darboties vēl trīsdesmit gadus.
Kad 2007. gadā pirmo reizi apmeklēju Skrundas muižu, tā bija ļoti nolaista, taču jau pēc diviem gadiem pilsētas pašvaldībai izdevās atrast jaunu saimnieku, un nu tā ir pilnībā renovēta. Šodien Skrundas muižā atrodas viesnīca ar divpadsmit labiekārtotiem numuriem, restorāns un telpas banketiem un konferencēm.
Atceroties 1941. gada jūnija un 1949. gada marta traģiskos notikumus, pie Skrundas dzelzceļa stacijas uzstādīts piemiņas akmens un četrasu vagons – deportāciju atceres muzejs, pirmā šāda veida pastāvīgā ekspozīcija Latvijā, kurā apskatāmas no Skrundas stacijas izvesto vietējo un Kuldīgas apkaimes iedzīvotāju fotogrāfijas, vēstules, atmiņu stāsti, dokumenti un dažādas izsūtīto pašu darinātas lietas, kuras sakārtojis bijušais leģionārs un politiski represētais skrundenieks Jānis Blūms. Ar VAS "Latvijas dzelzceļš" atbalstu izdevies atrast pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados būvētu lopu vagonam autentisku modeli. 1941. gadā no Skrundas stacijas uz Sibīriju izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.
Lido zivis Kuldīgā
Ik pavasari kuldīdzniekiem un pilsētas viesiem ir iespēja vērot unikālu skatu, kā vimbas, lecot pret straumi, mēģina pārvarēt Ventas rumbu. "Vēl pirms Otrā pasaules kara virs rumbas atradās savdabīga zvejas ierīce – statņi ar klūgu groziem. Ar tiem bez pūlēm varēja iegūt bagātīgu lomu. Laši un vimbas, kas pavasaros un rudeņos devās augšup pa Ventu un lēcienā centās pārvarēt rumbu, atpakaļ krītot, nonāca tieši grozos. Daļa loma kādreiz nonāca uz Kurzemes hercoga galdiem, daļa tika izmaksāta kā naturālā alga hercoga ierēdņiem un amatniekiem. Ik dienu trīs reizes izņēma 80–100 zivju. Polijā 17. gadsimtā pat bija izplatījusies paruna, ka Kurzeme ir brīnumaina zeme, kur bērnus karina kokos un zivis ķer gaisā. Šūpuļu kāršana kokos bija izplatīta visā Kurzemē, taču zivis gaisā ķēra tikai vienā vietā – Ventas rumbā," tā raksta Kuldīgas vēstures pētnieki.
Tagad zivis nārsta laikā te vairs nedrīkst ķert, taču vimbas pavasaros joprojām lec pāri rumbai. Kāpēc, atbilde ir vienkārša. "Lejpus rumbas zivju ir daudz, pat pārāk daudz, un tas ietekmē mazuļu izdzīvošanu. Ik gadu vimbas peld augšup pa Ventu, ceļā saskaroties ar nopietnu šķērsli – Ventas rumbu, un lec tur, kur to visveiksmīgāk var izdarīt. Tām, kuras ir pārlēkušas, ir vairāk vietas, kur nārstot. Tām būs vairāk pēcnācēju," skaidro žurnālists un dabas draugs Māris Olte.
Par godu šim ikgadējam notikumam kuldīdznieki rīko pavasara palu šovu "Lido zivis Kuldīgā", kas šogad risināsies jau septiņpadsmito reizi un notiks 29. aprīlī no plkst. 11. līdz 16. "Aicinām visus pavadīt aizraujošu sestdienu, piedaloties atraktīvās, aktīvās un izzinošās nodarbēs, baudot muzikālus priekšnesumus, vērojot vimbu augstlēkšanas paraugdemonstrējumus virs Ventas rumbas un Nīderlandes cirka milzu zivs lidojumu Pilsētas dārzā," mudina festivāla rīkotāji. Kas tik viss ciemiņus negaida – lustēšanās Bauskas ansambļa "Ziņģes brāļi" un grupas "Kad džezs saiet vimbās" spēlētās mūzikas pavadījumā, bērnu deju kolektīvu koncerts, aktīva izkustēšanās "Pludiņa un Āķīša takā" un šaušana ar loku. Ja vien iegriezīsies pareizais vējš, gardēžus gaidīs kūpinātas zivis, bet neatkarīgi no laika apstākļiem būs iespēja nobaudīt zivju zupu. Pirkt un pārdot gribētāji varēs satikties pavasara tirdziņos trīs dažādās vietās, bet stāstu stāstītāji un klausītāji pulcēties "Stāstnieku kafejnīcā" Virspilskunga tiesas nama sētā Baznīcas ielā 34, kur norisināsies 16. Kurzemes stāstnieku festivāls "Ziv zup". Bet aktīvās dienas noslēgumā Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcā koncertā "Pavasara pieskāriens" muzicēs Dita Krenberga (flauta) un Dārta Tīsenkopfa-Muselli (arfa).
Pasaule caur adatas aci
Pagājušā gada septembrī Kuldīgā tika atklāta jauna Latvijas kultūrtelpa – Adatu fabrika –, kas nu kļuvusi par mājvietu Latvijas Mākslas akadēmijas starptautiskās maģistra studiju programmas "Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas" studentiem no visas pasaules. Turpat līdzās Liepājas ielā 37 jau dažus gadus apmeklētājus uzņem atjaunotais telegrāfa tornis, kura četros stāvos var uzzināt par adatas attīstību šūšanā, medicīnā, mūzikā, mākslā, ģeogrāfijā, kā arī par adatu fabriku vēsturi Kuldīgā un Latvijā. Savukārt pirmajā stāvā imitēta neolīta laikmeta vide – "Ala", pieejama informācija par neolīta laikmeta kaula adatu un skārienjutīgs ekrāns ar virtuālo ekspozīciju, palīdzot iegūt informāciju cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem.
Pagājušā gadsimta sākumā neviena plašās Krievijas impērijas māja – sākot no Cara apartamentiem Ziemas pilī un beidzot ar vecticībnieku mežcirtēja būdiņu Sibīrijas mežos – nevarēja iztikt bez Kuldīgas fabrikas "Meteors" darinājumiem. Šeit 1854. gadā tika dibināta vienīgā adatu fabrika visā plašajā impērijā. Pēc adatu ražotnes likvidēšanas 1910. gadā ēkā iekārtoja pilsētas slimnīcu, bet nu tapusi interaktīva ekspozīcija, kurā cita starpā var uzzināt, ka adatas simboliskā nozīme tautasdziesmās, ticējumos un sapņu izskaidrošanā bijusi pretrunīga. "No vienas puses, tā ir čakla darba un mobilitātes simbols, no otras – asums un vieglās pazaudēšanas iespējas nozīmē sāpes, slimības, nesaskaņas, kaitējumu un pat nāvi."
Kur spēlē Piltenes prāģeri
Ventmalā nepilnus trīsdesmit kilometrus no Ventspils patvērusies Piltene – neliela, bet sena pilsēta Piejūras zemienē, kas pilsētas tiesības dabūjusi jau 1557. gadā. Pilsētas muzejā glabājas trīs te atrasti akmens cirvji no 4. gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas. Piltene slavena ar to, ka no 13. gadsimta beigām līdz 16. gadsimtam bijusi Kurzemes bīskapijas, bet vēlākajos gadsimtos Piltenes apgabala centrs.
Te joprojām saglabājušās Piltenes pils (celta 13. un 14. gs. mijā kā konventa pils) drupas, Lielā apaļā un Kauna torņa fragmenti. No pilsdrupām paveras ainavisks skats uz Vecventu. Līdzās iekārtota estrāde un lapene atpūtai. Netālu no pilsvietas atrodas Piltenes luterāņu baznīca (uzcelta 1719. gadā sabrukušā koka dievnama vietā), kuras celtniecībā un pārbūvē 1856. gadā, domājams, izmantoti būvmateriāli no sagruvušās pils.
Dievnama lepnums ir zeltīts koka altāris un kancele, koka apustuļu tēli (12. gs.), beņķi (soli), atsevišķas ložas ar kaltu eņģu durvīm, kokgriezumi no 16. gadsimta un ērģeles ar deviņiem reģistriem – otras vecākās Latvijā pēc Ugāles baznīcas ērģelēm, kuru prospekta autors ir Liepājas koktēlnieks Joahims Kreicbergs. Altārī ir Jaņa Rozentāla gleznas kopija (19. gs.). Atrodot Piltenes luterāņu baznīcu Ventspils tūrisma piedāvājuma mājaslapā, var noklausīties seno ērģeļu unikālo, virtuozo skanējumu.
Ventspils "VIZIUM"
Plūstot pa ceļiem līdzās upei, esam nonākuši līdz Ventas grīvai un ietekai jūrā Ventspilī, kuras Vecpilsētas sirds ir Rātslaukums ar evaņģēliski luterisko Nikolaja baznīcu, Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju, moderni rekonstruēto Galvenās bibliotēkas ēku un Digitālo centru. Šai sakoptajai, ziedu kompozīcijām, strūklakām un govju skulptūrām pārbagātajai pilsētai būtu veltāms atsevišķs stāsts, taču šoreiz vien par zinātni un inovācijām, ar kurām Ventspils vienmēr izcēlusies, jo Amatu mājai un Jaunrades nama planetārijam un observatorijai pērnvasar pievienojies zinātnes centrs "VIZIUM", kurā izveidotas izglītojošas ekspozīciju zāles ar vairāk nekā astoņiem desmitiem interaktīvu eksponātu.
Katru dienu te notiek zinātnes šovi, darbojas laboratorijas, konferenču zāles, mācību klases un tehniski radošās darbnīcas, lai apmeklētājus iepazīstinātu ar fiziku, ķīmiju un citām dabaszinātnēm. Eksponāti ir izvēlēti tā, lai tie bērniem un jauniešiem jau no mazotnes radītu interesi par datoriku un dabaszinātnēm un veicinātu lielāku izpratni par inženierzinātņu un tehnoloģiju attīstību. Zinātnes centra ekspozīcija ir sadalīta septiņās dažādās galerijās: Viedo tehnoloģiju, Ģeogrāfijas un pasaules galerija, Cilvēka un sevis uztveres, Fizikas un matemātikas galerija, Veselīga dzīvesveida, Bērnu galerija un Simulatoru zona. Atliek tikai nopirkt biļeti un doties piedzīvojumā visas dienas garumā.
