Praktiski jau pēdējos desmit gadus par mežacūkas trofeju un selekciju nerunājam, jo Āfrikas cūku mēra dēļ ilgtermiņā par to domāt ir gandrīz vai bezjēdzīgi. Sāc kaut ko taupīt, medīt selektīvi vai izlases veidā, bet atkal atgriežas mēris un tas jau nešķiro nevienu.

Tādēļ joprojām vairāk uzmanības tiek pievērsts tam, kā pastiprināti medīt mežacūkas, cīnoties ar Āfrikas cūku mēri, nevis tam, kā ilgtspējīgi tās apsaimniekot. Joprojām ir tā, ka mēris staigā pa mūsu laukiem un mežiem. Samazinoties mežacūku skaitam, arī mēris ir ierobežots, lai gan jāsaka viennozīmīgi – vēl nekas nav beidzies. Tas nenozīmē, ka varam atkal tās audzēt un nemedīt. Kā esam redzējuši pēdējo gadu laikā – ko taupa taupītājs, to laupa laupītājs. Mēris – laupītāja vietā.

Tomēr daudzās vietās pamazām atkal atjaunojas mežacūku populācija. Ja to kontrolē, pareizi apmedījot, ir cerības, ka mēris tomēr neatgriezīsies. Lai gan lielu optimismu šajā jautājumā nevar lolot. Par spīt visiem pasākumiem, 2022./2023. gada sezonā mēris atgriezās ar jaunu sparu, dažu brīdi sasniedzot pat teju vai pirmo gadu apmērus.

Tomēr ir dažas lietas, kas jāņem vērā un jāievēro.

Mežacūkām, salīdzinot ar briežiem, aļņiem un stirnām, ir ļoti liels saimnieciskais pieaugums, līdz pat 200%, kas patiesībā ir garants tam, ka mežacūku populācija var arī ļoti ātri atkopties pēc ievērojama skaita samazinājuma. Medījot mežacūkas, īpaša uzmanība ir jāpievērš tieši populācijas struktūrai, nomedījot vārgākos un mazākos, populācijā atstājot spēcīgākos.