16.2 °C
Atkal jārunā par lāčiem. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēdējā mēneša laikā letāli lāču uzbrukumi cilvēkiem reģistrēti Polijā, Rumānijā un Bulgārijā. Tie vairs nav atsevišķi eksotiski gadījumi kaut kur pasaules otrā malā, bet notikumi Eiropā, diezgan apdzīvotās teritorijās un vietās, kur cilvēki pieraduši justies droši dabā.
Īpaši satraucošs bija gadījums Bulgārijā, kur Vitošas dabas parkā bojā gāja jauns vīrietis. Zīmīgi, ka vēl pirms traģēdijas vietējie speciālisti un mednieku organizācijas publiski brīdināja – lāči arvien biežāk zaudē dabisko piesardzību pret cilvēku, tuvojas apdzīvotām vietām, konflikti kļūst arvien ticamāki.
Arvien biežāk līdzīgas diskusijas dzirdamas arī Igaunijā, ko Latvijā nereti min kā piemēru veiksmīgai līdzāspastāvēšanai ar lielajiem plēsējiem. Taču arī tur mednieki sāk celt trauksmi. Samērā nelielajā valstī dzīvo aptuveni 1200 lāču, un arvien biežāk tiek runāts ne tikai par populācijas lielumu, bet arī par dzīvnieku uzvedību – cik piesardzīgi tie vēl ir pret cilvēku un cik ilgi saglabāsies līdzšinējais līdzsvars.
Diskusijas saasinājušās arī Latvijā. Te lāču skaits katru gadu ievērojami pieaug. Vienlaikus šīs diskusijas kļūst arī emocionālākas. Vieni runā par nepieciešamību stingrāk aizsargāt vilkus, lūšus un lāčus, citi – par pieaugošajiem konfliktiem ar cilvēkiem. Taču ļoti bieži pazūd viens būtisks aspekts – savvaļas dzīvnieku dabiskā uzvedība. Precīzāk – dabiskās bailes no cilvēka. Turklāt vēl 19. maijā kāds Kaspars Lūsis ir uzsācis parakstu vākšanu platformā "Manabalss.lv" "Par drošību Latvijas mežos un lāču populācijas ierobežošanu".
Bailes kā izdzīvošanas stratēģija
Igaunijas Mednieku savienība pēdējā laikā uzsver, ka mainījusies lielo plēsēju uzvedība. Runājot par vilkiem, lāčiem un lūšiem, bieži tiek norādīts, ka plēsējiem jāsaglabā piesardzība pret cilvēku. Tas nenozīmē dzīvnieku terorizēšanu vai nekontrolētu iznīcināšanu. Tieši pretēji – bailes no cilvēka ir normāla savvaļas dzīvnieka uzvedības sastāvdaļa, kas gadsimtu gaitā izveidojusies evolūcijas procesā.
Šī piesardzība palīdz izvairīties no konfliktiem un nodrošina drošību gan cilvēkiem, gan pašiem dzīvniekiem.
Lielākā daļa lielo plēsēju sastapt cilvēku instinktīvi izvairās. Cilvēks savvaļas dzīvniekam ir neprognozējams un potenciāli bīstams. Dzīvnieks, kas prot izvairīties no briesmām, visticamāk, dzīvos ilgāk un spēs nodot savus gēnus nākamajām paaudzēm. Tāpēc piesardzība pret cilvēku ir nevis problēma, bet gan dabiska izdzīvošanas stratēģija.
Kamēr plēsēji turas pa gabalu no cilvēkiem, konflikti ir diezgan reti. Dzīvnieki vairāk uzturas savās dabiskajās teritorijās, izvairās no apdzīvotām vietām un nepierod pie cilvēka klātbūtnes. Tieši šāds līdzsvars ļauj līdzās pastāvēt gan cilvēkam, gan lielajiem plēsējiem.
Problēmas sākas brīdī, kad dzīvnieki zaudē dabisko piesardzību. To var veicināt cilvēku apzināta vai neapzināta piebarošana, pieejami atkritumi, regulāra saskarsme ar cilvēkiem un situācijas, kurās dzīvnieks vairs neuztver cilvēku kā draudu.
