Stāsta Justs Dzedons
Jauka dzinējmedību diena. Labs laiks. Laba kompānija. Pirmajā mastā nomedīts briežu bullis, vēlāk ar laiku palīdzību noķerts un nomedīts savainots kuilis. Diena rit savu gaitu.

Ziemas dienas janvārī ir ļoti īsas, un pēdējais masts parasti ievelkas jau krēslā. Tā arī šoreiz. Mērfijs strādā, un, protams, tieši pēdējā mastā ir asinspēdas. Medniekam uz karabīnes stobra ir videoiekārta. Pēc tās secinām, ka sašauts šņukurs. Cerības tādu noķert nav lielas, bet jāmēģina. Citi mednieki tiek nosūtīti uz pārejām, ceļiem un citur, kur teorētiski kuilis varētu iet pāri. Jau krēslo, un līdz pilnīgai tumsai nav atlicis vairāk par trīsdesmit minūtēm.

Šodien mums ir ekskluzīva situācija, jo medībās piedalās divi asinspēdām apmācīti bavārieši.

Bavāriete Hēra atvedusi savu mednieku Jāni, un bavārietis Rako atvedis mani.

Meitene Hēra pa dienu kopā ar Jāni arī iet mastus, un likumsakarīgi, ka pēc pēdējā masta viņa ir tuvu meklējamai vietai, kur aizgājis sašautais kuilis. Hēra kopā ar Jāni dodas pa pēdām. Rako mierīgi turpina sildīt bebrādas automašīnā un gaidīt. Pēc 30–40 minūtēm Jānis zvana, ka vajadzēs arī Rako, jo ar Hēru nokļuvuši vietā, kur asiņu daudz, pēdas sajauktas, svaigas mežacūku guļvietas un vispār nav skaidrs, kas un kur tālāk. Hēra pa ceļam veiksmīgi izsekojusi pēdas cauri vienai mežacūku migai, bet tagad tās migas ir kādas četras piecas un asinis arī dažādās vietās. Hēra ar Jāni nāk ārā, mēs ar Rako dodamies pa pēdām. Lai sunim vieglāk, sākam no vietas, kur kuilis pārgājis pāri ceļam, nevis uzreiz dodamies iekšā vietā, kur viss nojucis Hērai ar Jāni.