Ir pienākusi tā reize, kad pavisam droši var teikt – nezinu, ar ko lai sāk stāstu. Nē, ne jau tāpēc, ka ir jāfantazē un jāizdomā, bet gan tāpēc, ka salīdzinoši īsā laikā ir gūta megatonna emociju un jaunu iespaidu.

Un tas viss aukstajās, ziemeļnieciskajās valstīs, kuras mani nebeidz pārsteigt, jo katrs nākamais brauciens atver jaunas durvis, skatus, iespējas un tik ļoti piepilda “cieto disku” galvā, ka nu jau tiešām ir grūti iedomāties, ko lai vēl piedzīvo copē, lai aizvietotu šīs emocijas. Šis būs stāsts par darba braucienu (ar makšķerēšanas elementiem) uz Zviedriju un Norvēģiju šī gada maija beigās.

Esmu pabijis Somijā, kur upes pārsteidz ar jaudu un skarbo tecējumu. Šeit cieņā ir būt dabā un saliedēties ar to. Dabas neskartība liecina par šejieniešu cieņu pret to. Lielās mugursomas, un aiziet atvaļinājumos un nedēļas nogalēs, kuras palīdz izlīdzināt enerģijas un sakārtot pa plauktiem domas. Daba skaista! Makšķerēšana? Lai saudzētu sevi, tad jāsaka, ka 

Somijas brauciens bija skarba mācība nedoties nesagatavotiem. 

Vajag zināt upes, vajag pētīt galamērķus un labākos brauciena datumus. Lai nebūtu tīri pa latvisko, tad teikšu tā – Somijā ir skaisti, bet drusku nepaveicās.