Pirms pusgadsimta, 1975. gadā, ASV uzplauka sēklu saglabāšanas kustība – 'Seed Savers'. Tās mērķis ir saglabāt vecās mantotās šķirnes nākamajām paaudzēm. Kustība attīstās arī Latvijā, tās entuziasti sauc sevi par sēklu lolotājiem

Tik tiešām – no ģenētisko resursu dažādošanas viedokļa tas ir svarīgs darbs. Sēklu kolekcionāri ievāc veco šķirņu sēklas, paši pavairo tās un apmainās ar domubiedriem. 

Kustība attīstās arī Latvijā, tās entuziasti sauc sevi par sēklu lolotājiem. 

Daudzviet Latvijā uzplaukst sēklu bibliotēkas. Tās darbojas sekojoši: audzētājs aizņemas no sēklu bibliotēkas sēklas un pavairo tās, izaudzējot jaunas sēklas. No iegūtās ražas tiek atlasīts sēklu materiāls, ko trīskāršā daudzumā atdod atpakaļ sēklu bibliotēkā. Bibliotēka katru sēklu veidu dod pavairošanai vismaz trīs audzētājiem, tādējādi nodrošinot, ka vismaz vienam sēklas izaugs. 

Par sēklu kvalitāti atbild sēklu lolotājs, tās bibliotēkā tiek reģistrētas uz viņa vārda. 

Tādēļ svarīgi izvērtēt savus spēkus un sēklu audzēšanas prasmes, ņemt audzēšanai tikai savām spējām atbilstošus augus. 

Problēma tā, ka liela daļa dārzeņu sugu ir divgadīgi augi: pirmajā gadā tiek izaudzēti mātesaugi – kāpostu galviņas, biešu, burkānu, kāļu vai rāceņu saknes, sīpoli, kas jāuzglabā noteiktā temperatūrā un pavasarī jāizstāda. Tad augi jākopj līdz ziedēšanai, jānosargā no saziedēšanās ar citām šķirnēm un laikus jānovāc sēklas. 

Tas nav tik vienkārši, kā izklausās, jo pirmais izaicinājums ir mātesaugu saglabāšana. Lielai daļai audzētāju nav tam piemērotu pagrabu, un jārēķinās, ka līdz pavasarim puslīdz ciešamā, stādīšanai piemērotā stāvoklī saglabājas tikai daļa eksemplāru. Ja mātesaugus uzglabā blakus pārtikas dārzeņu krājumiem, jārēķinās, ka puves var izplatīties abos virzienos. Viss ir atkarīgs no dārzeņu sākotnējā stāvokļa. Viengadīgus augus – zirņus, pupas, ķirbjus, melones, tomātus, salātus u.c. – pavairot ir vieglāk.

Katru gadu sēklu lolotājiem rīko mācības, kurās stāsta gan par permakultūru, gan par pareizu sēklu pavairošanu, uzglabāšanu un sagatavošanu sējai. Par mācībām var uzzināt mājaslapā www.mantots.permakultura.lv. Parasti mācības noslēdzas ar sēklu maiņu, uz ko tiek aicināti visi iepriekšējo gadu mācību dalībnieki, sēklu vēstneši. Sēklu vēstneši papildina savus krājumus ar jaunām sēklām, uzkrāj pieredzi un dodas uz saviem maiņas punktiem, kur rīko vietējos sēklu maiņas sezonas atklāšanas svētkus.

Vērtīgi, ka šajā kustībā ir iesaistījušies arī dažu muzeju (piemēram, Cēsu pils) un bibliotēku darbinieki, kas ar iegūtajām zināšanām un sēklām dalās savos pasākumos vai veido dārza ekspozīcijas.

Pagājušajā gadā 14 mantoto zirņu šķirnes tika audzētas Salaspils Botāniskajā dārzā LVAFA finansētā projekta Mantoto kultūraugu kolekcijas izveidošanas Nacionālajā Botāniskajā dārzā pirmais posms ietvaros. Novembra beigās izaudzēto 13 mantoto zirņu šķirņu sēklas tika nodotas glabāšanai Latvijas Kultūraugu gēnu bankā, Drošības kolekcijā.

Loloto zirņu sēklas.

Audzētāju amatieru šķirņu apraksti būtiski atšķiras no tiem, ko savā darbā izmanto selekcionāri. Audzētājam lielākoties svarīgs agrīnums, auga lielums un tāds grūti novērtējams rādītājs kā garša, selekcionāram vēl jāzina vairāki nosacījumi, pirms šķirne tiks izmantota jaunu šķirņu radīšanai. 

Parasti, lai izpētītu un aprakstītu kādu šķirni, ir nepieciešami 2–3 gadi, jo auga īpašības lielā mērā ietekmē laika apstākļi un augsnes īpašības, ko sauc par agroklimatiskajiem apstākļiem. Un šeit ir divi ceļi.

Pirmais – pavairot mantotās šķirnes pēc saviem ieskatiem, vienlaikus atlasot to, kas pašam vislabāk patīk. Šādā ceļā notiek tā sauktā tautas selekcija un faktiski šķirnes netiek saglabātas, bet visu laiku pārveidotas. Pirms kādu no tām varētu izmantot selekcijā, ir nepieciešami jau pieminētie 2–3 gadi tās iepazīšanai. Selekcionāriem tas prasa daudz laika (gadus!) un būtiski aizkavē jaunu šķirņu izveidi.

Otrais ceļš – vispirms aprakstīt mantotās šķirnes, ielikt gēnu bankā, no kuras vajadzības gadījumā varēs tās izņemt un izmantot. Šāds ceļš būtiski paātrina selekcijas procesu, un tieši tā strādā, piemēram, visas Nīderlandes selekcijas firmas. 

Kad selekcionāram ir vajadzīga kāda īpašība, piemēram, agrīnums vai augļu lielums, vai augsts sausnas saturs produkcijā, viņš gēnu bankā izvēlas no kolekcijas potenciāli noderīgas šķirnes. Zirņu šķirnes, kas pērn tika pavairotas Salaspils Botāniskajā dārzā, tika aprakstītas pēc Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijas pētnieku sastādītiem aprakstiem, šo darbu vadīja zirņu selekcionāre Aina Kokare.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.