10.1 °C
Kartupeļu audzētājiem, sevišķi slapjajos novados dzīvojošiem, laikapstākļi ieviesa korekcijas jau kopš stādāmā laika.
Turpmāk, kā nu kuram paveicās – dažviet kartupeļi sāka bojāties vai vispār noslīka nebeidzamo lietavu ietekmē, citviet izauga laba raža, jo mitruma šogad bija tieši tik, cik vajadzīgs. Būtu labi, ja visi kartupeļi tiktu zem jumta, kamēr temperatūra nav noslīdējusi zem 10 0C, jo, gaisam atdziestot, bumbuļi noteikti gūs vairāk mehānisko traumu – bumbuļu miza kļuvusi ievainojamāka. Savukārt lietainā laikā vāktajiem kartupeļiem liela iespēja ātrāk inficēties ar puvēm, jo mitrums tām ir lielisks sabiedrotais.
Kartupeļu lakstu puve, veģetācijas periodā inficējusi un raitā solī nokaltējusi kartupeļu lakstus, parasti pie sasniegtā neapstājas un, lietum palīdzot, inficē bumbuļus uz lauka. Novāktajiem sākumā ir tikai grūti pamanāmi mizas iegrimumi, līdz pēc pāris nedēļām lieli un skaisti kartupeļi neder pat lopbarībai.
Postošāk tas novērojams to stādījumu ražā, kuros slimība netika ierobežota, jo slimība ir viltīga – daudz kas atkarīgs no fungicīdu smidzinājumu shēmas, agrotehnikas un izvēlētās šķirnes.
Retums šoruden nav bumbuļu smirdošās puves infekcija. Ilgstoši atrodoties pārmitros apstākļos, kartupeļi nespēj elpot – šajā situācijā ātri uzrodas puves ierosinātājbaktērija. Tai nokļūstot glabātavās, baktērijas turpinās darboties, pārvēršot bumbuļus smirdīgā masā. Tas nozīmē, ka
drīz pēc novākšanas kartupeļu sabērumi jāšķiro – ne visi bojājumi sevi atrāda un ir pamanāmi, ražu vācot.
Uz šāgada puvju fona vairāku kraupju paveidu izpausmes liekas pilnīgi nekaitīgas. Tomēr atkarībā no izplatības intensitātes kraupji pazemina nākamā gada sēklas materiāla un bumbuļu tirgus vērtību vispār, jo izskatās vizuāli nepievilcīgi. Liela nozīme ir šķirnes īpašībām, jo parastā kraupja izplatībā uz mizas dažkārt vienā stādījumā starp šķirnēm vērojamas lielas atšķirības.
Parastā kraupja klātos bumbuļus varēs ziemā ēst un nākamajā pavasarī stādīt ar nosacījumu, ja caur bojāto mizu tie nebūs inficējušies ar puvēm. Pārtikā un lopbarībā var lietot arī ar melnā kraupja sklerocijiem klātus bumbuļus, bet, izmantojot tos stādīšanai, slimība nākamajā sezonā tiks pavairota.
Pēdējos gados izplatītāks ir kļuvis sudrabainais kraupis – rudenī mazāk uzkrītošs, bet īpašs ar to, ka piemērotos apstākļos (augsts gaisa mitrums, mitra bumbuļu virsma, gaisa temperatūra virs 3 0C) tas turpina izplatīties glabātavā, un stipras infekcijas dēļ kartupeļi kļūst vieglāki, var ietekmēties dīdzība.
Diezgan bieži, novācot ražu no nezāļainiem laukiem vai zālājiem atkarotām platībām, kartupeļos sastopami drātstārpu (sprakšķu) kāpuri. Kāpuriem nav nekas pretī nokļūt noliktavā, bet, tiem turpinot baroties, pretenzijas rodas saimniekiem, jo kāpuru radītā mitrā vide veicina puvju attīstību. Drātstārpu radītās dziļās ejas neaprētojas. Bumbuļus vasarā bojā arī maijvaboļu un pūcīšu kāpuri, rudens pusē barojas jaunās lapgraužu vaboles un peļveidīgie grauzēji. Šie grauzēji tomēr ir labāki nekā drātstārpi, jo to izgrauztās vietas aprētojas un neveicina kopējās masas sapūšanu.
