"Agro Tops" redaktora sleja: Vai jānorok apburtais kalns?

Vai marts būs tikpat trauksmains un notikumiem pārbagāts kā februāris – to redzēsim. Lauksaimnieku iespaidīgā traktortehnika februārī līdz galvaspilsētai vēl nebija nonākusi, lai gan aktīvākie protestētāji plakātus ar vēstījumiem valsts amatpersonām no saviem spēkratiem vēl februāra beigās nebija noņēmuši. Tātad joprojām ir aktuāla atliktā starta pozīcija, jo līdz finiša taisnei vēl tāls ceļš ejams...

Nez vai pārskatāmā pagātnē lauksaimniecības nozare ar saviem izaicinājumiem, problēmām un raizēm tik uzskatāmi, brīžiem pat uzbāzīgi un skaļi būtu izvirzījusies visas sabiedrības priekšplānā. Zemkopības ministrs, šķiet, pabijis visos iespējamajos (tiesa, ne "Agro Topā") medijos, kur bijis spiests atbildēt faktiski uz vienu un to pašu jautājumu: "Kā tad sokas ar Zemnieku saeimas (ZSA) izvirzīto prasību risināšanu?" Un tālāk – pa punktiem...

Lai maz neliktos, Krauzes kungs teju ik pārdienas uzrunā savus sekotājus arī sociālajos medijos, sniedzot skaidrojumus vai atskaitoties par jau paveikto, vēl veicamo vai vispār nepaveicamo...

ZSA: nost ar birokrātiju, krievu preču importu un zemes lietojuma ierobežošanu! LOSP: sakārtojiet nodokļus!

Savādi, ka visi mediji nozares ministru tincināja tikai par ZSA izvirzītajiem pieciem prasību pamatpunktiem. Acīmredzot ar domu: ja šos atrisinās, tad Rīgā traktoru nebūs. Jo LOSP, visticamāk, ar savām prasībām ielās nedosies. Tāpat kā to nedarīs dārzkopji, bioloģiskie lauksaimnieki un citi "sīkzemnieki", kuru arsenālā nav "smagās artilērijas".

Protesti un to izpildījums arī uzskatāmi parādījis, cik patiesībā dziļa ir plaisa starp "lielajiem" un "mazajiem", starp konvencionālajiem un bioloģiskajiem, starp īstenajām problēmām un atsevišķām nesakārtotām lietām, turklāt ne visās nozarēs. Kamēr vieni, pārfrāzējot zināmo dziesmiņu, teic – "Mēs nevaram būt zaļi, jo tas nav iespējams," – tikmēr otri apgalvo, ka zaļo prasību mīkstināšana vispār neļaus sasniegt bioloģiskās lauksaimniecības attīstības mērķus.

Taču – kādi tad ir galu galā Latvijas lauksaimniecības nozares attīstības mērķi? Ir Eiropas Savienības Kopējās lauksaimniecības politikas Stratēģiskais plāns (KLP SP), kurā "ierakstījusies" arī Latvija, bet vai šis plāns ir tas pats, ko jau gadu gadiem gaida un prasa nozare? Vai subsīdiju sadalījums pa apakšnozarēm un dažādu aktivitāšu un saimniekošanas metožu izvēles veidiem būtu uzskatāms par valsts kopējās lauksaimniecības nozares attīstības plānu? Lai gan visi ministri teju vienbalsīgi apgalvojuši, ka nekāds cits plāns nav vajadzīgs. Ja kaut ko finansiāli atbalstām, tātad uz to arī ejam! Bet – vai aizejam? Un vai vispār nojaušam, kur nokļūsim, ejot to vai citu ceļu? 

Vai gribam "spiest" uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu vai ražošanas kāpināšanu? Vai vēlamies eksportēt vai primāri apmierināt savu tirgu? 

Vai gribam apdzīvotus laukus ar nelielām ģimenes saimniecībām vai lielsaimniecību nepārredzamos tīrumus neapdzīvotā vidē? Jā, jā, mēs gribam visu ko, taču tā īsti nav nekā. Lielie cīnās par ražošanu un tās bremzējošo faktoru atcelšanu, mazie – par izdzīvošanu, bet bioloģiskie noraugās, kas tad vispār paliks pāri viņu izraudzītā kursa mērķu sasniegšanai.

Turklāt protesti jau panākuši būtiskas izmaiņas galvenajās ES stratēģijās – "No lauka līdz galdam" un "Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā". Piemēram, piekāpjoties protestējošajiem Eiropas lauksaimniekiem, Eiropas Komisijas (EK) prezidente Urzula fon der Leiena rosinājusi atteikties no ieceres samazināt pesticīdu izmantošanu lauksaimniecībā. EK tagad plāno atcelt priekšlikumu uz pusi samazināt pesticīdu izmantošanu, kā arī piekritīs neiekļaut lauksaimniecības nozari stingrā grafikā, kas paredz līdz 2040. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas ES par 90%. 

Tāpat komisija strādā pie plāna, kā ļaut lauksaimniekiem izmantot daļu zemes, kas vides apsvērumu dēļ bija jāatstāj atmatā. Taču vienlaikus fon der Leiena uzsvērusi, ka Eiropas lauksaimniecībai "jāpāriet uz ilgtspējīgāku ražošanas modeli", kas ir videi draudzīgāks un mazāk kaitīgs augsnes kvalitātei. Taču ne ar pušplēstu vārdu nebilst, ka būtu jāsakārto ES dalībvalstu tiešmaksājumu politika, jo nevienlīdzīgā atbalsta dēļ mazākā maksājuma saņēmējvalstis, tostarp Latvija, cieš zaudējumus nekonkurētspējas dēļ. Bet šo aspektu acīmredzot sakārtot ir daudz grūtāk nekā atcelt prasību par pesticīdu samazinājumu...

Tātad skaidrības nav, un uz to norāda arī lauksaimnieki. Diemžēl PVN samazināšana pārtikai līdz 5% vai krievu graudu plūsmas apturēšana un dabas apstākļu nodarītās skādes kompensēšana nozari nesakārtos un skaidrību neieviesīs. Ministri nāk un iet, un, lai gan pašreizējais ministrs Armands Krauze uz jautājumu par viņa iecerēm iekļūt eiroparlamentāriešu vidū atbild izvairīgi, tomēr viņa vārds ZZS eiroparlamentam izvirzīto kandidātu listē ir atrodams. 

Šobrīd ministrs vērtēšanai izliek savus "labos darbus" lauksaimnieku prasību izpildīšanai, bet nebūt ne nozares sakārtošanai un tās ilgtspējas nodrošināšanai.

 Lai to izdarītu, arī ministram jābūt "ilgtspējīgam". Viņš nevar ielēkt nozarē uz īsu brīdi, aizlāpīt dažus caurumus un tad doties tālāk. Lai gan "nevar" nav īstais vārds, jo, kā pieredze rāda – var gan. Bet nevajadzētu "varēt". Nozare prasa skaidru un paredzamu valsts politiku. Bet kurš tad to veido? Tādi paši nācēji un gājēji. Kurš gan ko var paredzēt? Piemēram, kurš paredzēja, ka nozares vadītājs rosinās optimizācijas vārdā izformēt Lauksaimniecības datu centru? Tāpat vien – bez skaidras vīzijas par izpildījumu un šajā "optimizācijā" gūto labumu...

Galvenā zemnieku prasība būs izpildīta

Atšķirībā no citvalstu zemniekiem mūsējie galvenokārt "spieda" uz krievu un baltkrievu preču importa aizliegumu mūsu valstī. Nu tas faktiski atrisināts likumdošanas līmenī. Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) inspektori strādāšot "pastiprināti", iekasēs milzu naudas par pārbaudēm, kontrolēm un laboratoriskiem izmeklējumiem no aizdomīgo pārvadājumu operatoriem, lai Latvijā neienāktu nekas, kam nebūtu jāienāk. Nez vai kā ar cirvi izdosies pārcirst visas gadiem ilgušās iestrādes un izbeigt simtiem tūkstošu tonnu dažādo preču plūsmu no mūsu austrumkaimiņu puses. PVD statistika rāda, ka pagājušajā gadā Latvija importējusi 535 tūkstošus tonnu graudkopības produktu un dārzeņu no Krievijas, kas ir pieaugums par gandrīz 200 tūkstošiem tonnu gadā, un decembrī vien importēti 122 tūkstoši tonnu. 

Bet nu pēkšņi vairs nekā! Un kā ar šo izaicinājumu tiks galā ostu termināļi, to īpašnieki, starpīpašnieki un apakšīpašnieki, tostarp KS "LATRAPS", lopbarības un saldumu ražotāji, kas līdz šim iepirkuši lētās krievu un baltkrievu izejvielas? VID ziņo, ka produktus, kas ietilpst grupā "pārtikas rūpniecības atliekas un atkritumi, gatava lopbarība", no Krievijas laišanai brīvā apgrozībā Latvijā ieveduši kopumā deviņpadsmit komersanti. Likumprojekta autori atzīst, ka, ieviešot Krievijas izcelsmes graudaugu aizliegumu, potenciāli varētu sadārdzināties lopbarība, ko citādi varētu saražot vidēji par 15–50 eiro par tonnu lētāk. Tas viss vēl nav līdz galam skaidrs. Taču pārliecinošs solis šajā virzienā ir sperts, un Latvija šajā ziņā kā allaž ir Eiropas pioniere.

Eiropā vairāk uztraucas par cenām un atvieglojumiem degvielas iegādei

Grūti pateikt, vai citās ES dalībvalstīs lauksaimniecības nozares attīstībai ir skaidrs un paredzams stratēģiskais plāns. Vai tad, ja Vācijā atjaunos atlaidi transportlīdzekļu nodoklim un neatcels dīzeļdegvielas subsīdijas; ja Francijā atvieglos birokrātiskās un vides aizsardzības prasības; ja Spānijā lauksaimnieki panāks, ka lielveikali par precēm maksā godīgas cenas; ja Itālijā izdosies tikt vaļā no lētā importa; ja poļiem ļaus neatjaunot mitrumu nosusinātajos kūdrājos; ja lietuvieši varēs mierīgi art zemi un neviens viņiem neliks tur atjaunot zālājus, bet latviešu zemnieki varēs bez bēdām apdrošināties pret visām iespējamajām ķibelēm, – lauksaimnieki beidzot būs laimīgi? Tā vien šķiet, ka katrs cīnās par savām eglīšu mantiņām, lai gan ne katram ir pati egle, kur tās kārt.

Kāds klasiķis reiz teicis: tam, kurš stāv augsta kalna galā, visi, kas ir lejā, šķiet pavisam mazi, bet arī tiem, kas apakšā, kalna galā stāvošie šķiet tikpat mazi. Neaizsniedzami. Nesaprotami. Nenozīmīgi. 

Varbūt beidzot jānorok kalns, lai augšējie un apakšējie ierauga cits citu reālajā mērogā? Varbūt tad aizsniegsies, sapratīs, novērtēs, palīdzēs. Un varbūt pirmām kārtām tieši par šā noburtā kalna norakšanu būtu visiem jācīnās? Nevis tāpēc, lai kāds nepadomā, ka mums varbūt viss kārtībā. Skaidrs, ka nav!