Viņam praktiski viss arī izdevās un “nekas viņam par to nebija”.
Mūsdienās vairs nenāktos brīnīties par to, ka vienā un tajā pašā sabiedrībā līdzās dzīvo paaudzes, no kurām viena neko nav dzirdējusi par grāmatu “Gulivera ceļojumi”, nemaz nerunājot par tās autora vārdu. Citi laiki, citas vērtības, citas vajadzības pēc citām (it kā) zināšanām un tamlīdzīgi. Lai gan minētās grāmatas autors jau pirms vismaz trim gadu simteņiem braši un pārliecinoši izlicis vispārējai atmaskošanai tieši šo, viņaprāt, lielā mērā tomēr ļoti nelāgo cilvēku sugas vienu no galvenajām pamatiezīmēm.
Tēvs nesagaidīja viņa nākšanu pasaulē
Patiesību sakot, saistībā ar pašu Džonatanu nemaz nav tik viegli avotos sameklēt izsmeļošu un puslīdz ticamu informāciju par viņa biogrāfiskajiem faktiem, sevišķi bērnībā. Pamatā galvenais avots par viņa ģimeni un dzīves agrīno posmu ir viņa paša 1731. gadā uzrakstītais darbs “Autobiogrāfiskais fragments”, kas aptver dzīves notikumus līdz 1700. gadam. Tur vēstījums sākas ar faktu, ka kārtējā pilsoņu kara laikā Džonatana vectēva ģimene, kurš bijis Anglijas rietumdaļā esošā ciemata Gudričas garīdznieks, pārcēlusies uz Īriju.
Līdz ar to nākamais lieliskais rakstnieks Džonatans Svifts nāca pasaulē Īrijas galvaspilsētā Dublinā mēreni trūcīgā protestantu ģimenē, un viņa tēvu cita starpā arī sauca Džonatans Svifts (1640–1667), kurš bija iekārtojies darbā par sīku tiesu ierēdni un diemžēl nomira 27 gadu vecumā, nesagaidot dēla Džonatana nākšanu pasaulē, toties vēl jo sarežģītākā situācijā atstājot savu daiļo sievu un tajā laikā jau esošo viņu abu meitu jeb Džonatana māsu. Zēna audzināšanu uzņēmās mēreni turīgais tēvocis vārdā Godvins, un faktiski Džonatans arī ar savu miesīgo māti lāgā nesatikās. Tēvocis nodrošināja izglītošanās iespējas, un pēc skolas absolvēšanas Džonatans 14 gadu vecumā 1682. gadā iestājās Dublinas universitātē, kurā mācības pabeidza 1686. gadā, iegūstot bakalaura grādu un vienlaikus uz visu atlikušo mūžu nepārejoši skeptisku attieksmi pret jebkāda veida zinātniskajām pārgudrībām.