Vasaras olimpiskās spēles Maskavā 1980. gadā tā arī palika vienīgais šāda augsta mēroga pasaules lielā sporta notikums, kas sarīkots tā dēvētajā sociālistisko valstu nometnē. Šīm spēlēm bija ierādīta nozīmīga loma PSRS starptautiskā prestiža nostiprināšanā, līdz ar to tām vajadzēja risināties bez jebkādiem starpgadījumiem un kļūt par vislabākajām visā olimpiskās kustības vēsturē, lai tādējādi apliecinātu komunistiskās ideoloģijas varbūt ne gluži pārākumu, bet katrā ziņā cienīgas līdzāspastāvēšanas iespējamību.Toreizējā boļševiku partijas un līdz ar to PSRS augstākā vadība jau laikus valsts kārtības sargātājiem bija izvirzījusi prasību nodrošināt absolūtu drošību visiem spēļu dalībniekiem un viesiem.
Un, izrādās, šā mērķa sasniegšanas nolūkā pieņemts lēmums visos iespējamajos veidos sadarboties arī ar... kriminālajām autoritātēm.
Visaptveroša un ļoti rūpīga sagatavošanās
Arī tajā laikā pasaulē joprojām valdīja nedroša un ļoti nestabila vispārējā situācija: kopš 2. Pasaules kara beigām divu galveno nesamierināmo ideoloģisko pretspēku ASV un PSRS pretstāvei aukstā kara apstākļos ļoti aktīvi bija piepulcējušās tā dēvēto starptautisko teroristisko organizāciju jaunās metodes, kas paredzēja dažādu terora aktu sarīkošanu, nerēķinoties ar tajos bojāgājušajiem pilnībā neiesaistītiem un nevainīgiem civiliedzīvotājiem. Katrā ziņā ikvienam vēl gluži svaigā atmiņā bija 1972. gada notikumi olimpiādē Minhenē, kad Izraēlas olimpiskās komandas dalībnieki kļuva par palestīniešu ekstrēmistu organizācijas “Melnais septembris” ķīlniekiem un vēlāk diemžēl arī upuriem itin nemākulīgā vācu spēku struktūru viņu atbrīvošanas mēģinājumā. Savukārt armēņu nacionālisti 1977. gadā bija sarīkojuši sprādzienu sēriju Maskavā, kā rezultātā gāja bojā septiņi cilvēki un trīsdesmit septiņi guva dažādas pakāpes ievainojumus. Šis pēdējais fakts vispār ir teju vai pavisam maz zināms, un laikam jau būs vērts kaut kad pie tā vēl atgriezties...