Daudzos pašu kristiešu avotos vēstīts, ka pirmos katoļu baznīcas pāvestus nežēlīgi vajāja un nomocīja vispirms romieši, bet vēlāk arī barbaru ciltis. Savukārt vēlāk, kad daļā Eiropas sāka dominēt kristiešu vara, arī šajā ziņā daudz kas mainījās: ne gluži visi vēlējās tupēt uz ceļiem un pielūgt savu viendievību, daudzi tā vietā labprātāk devās karot un apkaut kaut kam citam ticošos, savukārt vēl viena daļa varas sagrābšanas nolūkā īstenoja nežēlīgas intrigas pret sāncenšiem, nevairoties no visskarbākajām šīs cīņas metodēm, ieskaitot slepkavības. 

Bet viena daļa ticīgo avju galveno ganītāju jau tajos agrīnajos laikos neslēptā liekulībā nodevās izvirtības prieku baudīšanai, un līdz mūsu dienai uzkrājies pabiezs sējums ar aprakstiem, kas vēstī par katoļu pāvestiem, kuri savu vietu vēstures annālēs saglabājuši nevis savas svētās, bet patiesībā pat gluži pretējās iedabas dēļ.

Pornokrātijas aizsācējs

Katoļu pāvestu Sergiju III, kurš tronī sēdēja no 904. līdz 911. gadam, laikabiedri nodēvējuši par “drūmo un nesaudzīgo”. Esot zināms: lai varētu iesēsties “svētajā krēslā” puslīdz legālā un oficiālā veidā, viņš lika vienkārši nožņaugt divus savus niknākos konkurentus, kuri iepriekš jau ilgāku laiku smaka cietumā. Tie bija pāvests Leons V un tā dēvētais antipāvests Kristofors (par antipāvestu Romas katoļu baznīcas aprindās pieņemts dēvēt cilvēku, kurš pamanījies pilnībā nelikumīgi piesavināties pāvesta titulu, tātad vienkārši viltvārdis).

Bet tādējādi iegūto reālo varu nodevis tajā laikā visvarenā grāfa Teofilakta rokās, Sergijs III pats faktiski acumirklī sāka pilnu krūti dzīvot tikai savam priekam. Laterāna telpas, kur atradās pontifiku rezidence, piepildīja viņa neskaitāmās mīļākās, pa pils zālēm un gaiteņiem skraidelēja mazi bērni – pāvesta daudzie bastardi. Vēstīts, ka grāfa Teofilakta sieva Teodora un viņas meita Marozija arī esot kļuvušas par negausīgā un nepiesātināmā pāvesta mīļākajām.

Kopumā Sergija III valdīšanas laiks vēsturē saglabājies ar apzīmējumu “pornokrātija” jeb “netikumīgo vara”, un tā vēlāk apzīmēti vēl vairāku katoļu pāvestu valdīšanas periodi vai pat veseli laikmeti, kuros viens izvirtulis tika nomainījis otru un tā tālāk. Tostarp, pilnībā labi apzinoties savu neglābjamo grēcīgumu, pāvests Sergijs III bija pavēlējis kāda klostera mūķenēm katru dienu simts reižu lūgties par viņa dvēseles pestīšanu...