1934. gada 15. oktobrī. Pirms 90 gadiem prese publicēja 12. oktobra naktī nomaļajā vasarnīcā Ozolmuižā pie Ķīšezera noslepkavotā Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskapa Jāņa Pommera tiesu medicīnas ekspertu veiktās sekcijas rezultātus.
Slepkavība brutalitātes un gluži vai rituālā izpildījuma dēļ bija šokējusi ne tikai šai ticībai piederīgo latviešu saimi, bet visu valsti. Pommers pirms nogalināšanas, jādomā, bija spīdzināts – viņa ķermeni atrada, piesietu pie durvīm, izceltām no virām, uzliktām uz ēvelsola. Ķermeni bija mēģināts sadedzināt, izraisot ugunsgrēku muižiņas koka ēkā, tomēr tā nenodega. Līdzjūtību Pareizticīgās baznīcas sinodei, netaupot godinošus vārdus, izteica arī Latvijas valdības vadītājs Kārlis Ulmanis, kaut arhibīskaps Pommers dzīves laikā tika uzskatīts par politiskā ziņā neviennozīmīgi vērtējamu personību. Par sekciju, kas bija ilgusi trīs stundas Rīgas apgabaltiesas prokurora, svarīgu lietu izmeklētāja un vēl vairāku augstu policijas amatpersonu klātbūtnē, laikmetam raksturīgajā atklātībā ziņoja: "Sekcijā iegūti norādījumi, ka arhibīskaps nogalināts ar vidēja kalibra revolvera šāvienu. Lode izgājusi cauri vēdera augšdaļai un aknām, pēc kam iestrēgusi mugurkaulā. Ārsti lodi no arhibīskapa ķermeņa izņēmuši un to pievienos izmeklēšanas materiāliem.
Šāviens bijis nāvīgs, jo izsaucis lielu iekšēju asiņošanu. Iespējams tomēr, ka arhibīskaps Jānis pēc novietošanas uz sārta vēl bijis dzīvs.
Vai arhibīskapa ķermenis aplaistīts ar kādu degvielu, to stipro apdegumu dēļ sekcijai nav izdevies konstatēt. Iegūti gan norādījumi, ka ap arhibīskapa ķermeni un zem tā pēc novietošanas uz durvīm aplikti salmi un siens." Bēres ar aptuveni 100 tūkstošu pavadītāju līdzdalību sarīkoja 21. oktobrī, nelaiķi vispirms apbedot Pokrova kapu kapličā, no kurienes mirstīgās atliekas jau mūsdienās pārvestas uz Kristus Piedzimšanas katedrāli. 2001. gadā Latvijas Pareizticīgā baznīca ar Maskavas patriarhijas lēmumu Jāni Pommeru kanonizēja par svētmocekli Rīgas Jāni jeb Ioanu. Viņa slepkavas tā arī nekad neatrada.
Apritē bijušas vairākas versijas, taču pamatā tiek norādīts uz PSRS slepenajiem dienestiem,
kam Pommera nesamierināmā attieksme pret Maskavas lielinieku režīmu un autoritāte krievu emigrācijas aprindās bija kā dadzis acī.
"Kurzemes Vārds", 1924. gada 15. oktobrī
Dārgas vakariņas. 1924. gada aprīlī pie Valsts muzeja pārziņa Siliņa Rīgā ieradās Alberts Pirro un, uzdodamies par Latvijas Universitātes studentu, ziņojis, ka Krievijas "Vņeštorgā" atrodoties vērtīgas etnogrāfiskas kolekcijas, kuras viņš varot dabūt par velti. Tikai ierēdņiem jāizmaksājot vakariņas, kādam nolūkam vajagot 2000 rubļu. Siliņš viņam šo naudu pret parakstu arī iedevis. Vēlāk policija viņu par krāpšanu apcietināja. Šodien Rīgas apgabaltiesā piesprieda viņam 6 mēnešus cietumā.