Avotos vēstīts, ka pirmais ideju par to, ka Angliju un Eiropas kontinentu varētu savienot ar tiltu, dambi vai tuneli, esot izteicis franču ģeogrāfs Nikolā Demarē jau 1750. gadā, turklāt 1751. gadā viņš pat esot iesniedzis karalim Luijam XV speciālu ziņojumu par savu plānu. Tomēr gluži oficiāli pieņemts uzskatīt, ka tiesības uz pioniera godu piekrīt citam francūzim – kalnu inženierim Albēram Matjē-Favjē, kurš 1802. gadā Napoleonam Bonapartam iesniedza jau konkrētu projektu saistībā ar tuneli, kuru veidotu divas viena virs otras novietotas galerijas. Vēstīts, ka Napoleons esot bijis sajūsmā par šo plānu, jo tas viņam ļoti atvieglotu viskvēlākā mērķa īstenošanu, proti, Anglijas iekarošanu...

Angļi nav bijuši sajūsmā

Matjē-Favjē plānā bija paredzēts, ka aptuveni jūras šauruma vidusdaļā maršrutā no Kalē uz Duvru, kur atrodas Varnas sēklis, kura dziļums bēgumā ir tikai nieka seši metri, varētu uzbūvēt nelielu pilsētiņu, kurā sastaptos divi tuneļu gali – franču un angļu. Katrā no šiem tuneļiem diližansu un pasta kariešu kustībai projekta autors bija paredzējis ierīkot drošus un stabilus ceļus, kas izgaismoti ar eļļas lampiņām. Savukārt ventilācijas nolūkā bija paredzēts ierīkot gaisa šahtas gigantiski lielu cauruļvadu veidā.