7.9 °C
Zināms, ka gigantisku ozona caurumu Zemes atmosfērā virs Antarktīdas pirmo reizi fiksēja 1985. gadā. Turklāt šīs parādības īpatnība bija tāda, ka caurums katru gadu augustā uzradās, bet decembrī pilnībā pazuda. Uzrašanās laikā tā diametrs sasniedza vismaz tūkstoti kilometru.
Tas, protams, ļoti nodarbināja zinātnieku prātus, lai gan nekādus sakarīgus skaidrojumus gūt tā arī neizdevās. Turklāt novērojumi liecināja, ka ozona slānis vispār virs planētas pakāpeniski atjaunojas, un tagad šāda katru gadu novērojamā cauruma diametrs vairs nepārsniedz 20–40 kilometru. Daudzi, protams, mēģināja šo efektu saistīt ar krasu freona izmešu samazinājumu atmosfērā, taču tas diemžēl izrādījās tikai ar faktiem neapstiprināts pieņēmums. Tomēr dažu pēdējo gadu laikā situācija atkal strauji mainījusies uz slikto pusi. 2020. gadā ozona cauruma kopējais laukums sasniedza 24 miljonus kvadrātkilometru, bet 2021. gadā tas jau tuvojās 30 miljoniem kvadrātkilometru. Un neviens šajā ziņā joprojām neko nesaprot un turpina meklēt “īstos vainīgos”.
Var piebilst, ka ozona slānis atrodas 11–40 kilometru augstumā virs Zemes un pasargā mūsu planētu no pārlieka ultravioletā starojuma.
