22 °C
15.–17. gadsimtā piedzīvotās raganu medības Eiropā bija vērstas uz tām raganām, kuras uzskatīja par vainojamām saistībā ar epidēmijām un neražām, kas patiesībā notika tā dēvētā mazā ledus laikmeta izraisītā temperatūras pazeminājuma dēļ. Katrā ziņā ticība tam, ka ļauni ļaudis spēj negatīvi ietekmēt klimatu un laika apstākļus, tajā laikā bija faktiski neapšaubāma atziņa. Un tas tomēr pārsteidzoši baisi atgādina arī mūsdienās itin bieži atkārtoto mantru par to, ka cilvēks spēj ar sav Vēstīts, ka pirmās vērienīgās raganu medības “civilizētajā” Eiropā sakrita ar temperatūras samazināšanos laikā, kad kontinents veica pāreju no labvēlīgā viduslaiku siltā perioda (850.–1250. g.) uz aukstākiem apstākļiem.
Pastiprināti aukstuma viļņi, kas iesākās 13. gadsimtā, kļuva par iemeslu teju piecus gadsimtus ilgajai kalnu ledāju kustībai un pietiekami ilgstošiem lietaina vai vienkārši vēsa laika periodiem. Šo pilnībā dabiskas izcelsmes klimata maiņas laiku pavadīja pastāvīgas neražas, bads, cenu pieaugums, epidēmijas un masveida depopulācija.
Jau pavisam vērienīgas raganu medības sākās aptuveni ar 1430. gadu, bet vēlāk šajā gadsimtā tās azartiski turpināja Elzasas dominikāniešu mūks un pāvesta inkvizitors Henrihs Krāmers. Atbilstoši Krāmera ieteikumam katoļu pāvests Inocents VIII izdeva encikliku, tādējādi ar pāvesta ediktu nostiprinot raganu vajāšanu un iznīcināšanu. Pētnieki pauduši, ka varot droši apgalvot: pateicoties tieši šim rīkojumam, lielā mērā guva ierosmi un spēku vissliktākie inkvizīcijas varas ļaunprātīgie paraugi un arī vēlāk sekojošās raganu medības visā to šķērmumā.
Šis sākotnējais zemāko temperatūru un ikgadējo neražu periods turpinājās vairākas 16. gadsimta pirmās desmitgades, mijoties ar nelieliem siltuma uzplūdiem un atbilstošu ražas uzlabošanos. Acīmredzot raganu slepkavošana bija devusi vēlamo rezultātu!
Taču, par dziļu nelaimi vēlīno viduslaiku cilvēkiem, četrdesmit salīdzinoši nelielas pasiltināšanās gadus atkal nomainīja aukstums, turklāt vēl lielāks un spēcīgāks. 1560. gada vasarā atgriezās aukstums un mitrums, kas ļoti ievērojami samazināja ražu, izplatoties epidēmijām un krasi pieaugot bērnu mirstībai. Turklāt jāielāgo, ka tā bija agrārā naturālā kultūra, kas bija faktiski pilnībā atkarīga no ikgadējās ražas. Ar vienu neražu vēl kaut kā varēja samierināties, taču vairākas tādas nelaimes pēc kārtas varēja izraisīt šaušalīgas sekas, un tā tas arī notika.
Protams, visās šajās nelaimēs ļaudīm labpatika vainot raganas, kuras spēj izraisīt nāvējošos laika apstākļus, kas parasti izpaužas aukstuma, lietus, sala vai postošas krusas veidā. Raganām piedēvēja baisas ļaundarības, ieskaitot lidošanu pa gaisu uz slotām un no bērnu taukiem pagatavotas ziedes izplatīšanu nolūkā izsaukt nāvējošu salu. Avotos vēstīts, ka no 15. līdz pat vēl 17. gadsimtam Eiropā kristieši sārtos dzīvas sadedzinājuši vairākus desmitus tūkstošus iespējamo raganu, no kurām vairākums bija vecas un nevarīgas večiņas, kuras bez ģimenes dzīvojušas noslēgti no pārējās sabiedrības.
Visbaisākā raganu slepkavošana kristiešu izpildījumā risinājusies bada laikā, kas ilga aptuveni no 1560. līdz 1680. gadam, un par šīs asiņainās izrēķināšanās kulmināciju kļuva 1563. gadā vācu teritorijā Vīzenštaigā vien noslepkavotās 63 raganas. 17. gadsimta vidus daļā visā “civilizētajā” Eiropā kristiešu izpratnē raganu daudzums pakāpeniski turpinājis palielināties, sasniedzot vidēji 500 dzīvi sadedzinātu vai publiski pakārtu cilvēku gadā.
Šo baiso raganu medību un slepkavošanas izbeigšanās cieši saistīta ar 17. gadsimta beigās iestājušos un patlaban pastāvošo pasiltinājuma tendenci, kas ar dažādiem nelieliem pārtraukumiem turpinās jau aptuveni 300 gadu.
Vēlajos viduslaikos lielākā daļa iedzīvotāju no sirds ticēja, ka nezin kāpēc par ļauniem kļuvuši cilvēki spēj iespaidot klimatu.
Un daudz kas liecina, ka no šīs 16. gadsimta kristiešu murgu un māņu pasaules lāgā nav spējuši izrausties laukā arī vairākums mūsdienu cilvēku, kuri tā arī nav sapratuši, cik skumji un bēdīgi ir tik aprobežotā kārtā pastāvīgi uzturēt ne ar ko nepamatotas bailes saistībā ar neizbēgamajām klimata izmaiņām. Katrā ziņā mūsu vidū itin ērti un netraucēti jūtas, piemēram, tādi savdabīgie viduslaiku henrihi krāmeri, kuri mēģina citus pārliecināt par to, ka cilvēka spēkos varētu būt kontrolēt absolūti nekontrolējamo, proti, Saules un Zemes dabiskos ciklus, kas arī mūsdienās darbojas tieši tāpat kā simtiem miljonu un pat miljardiem gadu.
