Ja tev ir asinspēdu suns, tad skaties uz suni un paklausīgi brien līdzi. Beigās jau kaut ko atradīsi.

Vasaras sākums, jūnijs. Tuvojas Līgo vakars, un katram medniekam kārojas Jāņu buku, ko pasniegt tradicionālajā latviešu šašlikēdienā. Mēs neesam nekāds izņēmums un cītīgi pa vakariem barojam odus tornīšos, jo āzīši jau nāk, bet viens tāds, otrs šitāds. Viens pārāk labs, cits atkal derīgs, bet tālu un slapstās.

Pa burzmu regulāri kviešos parādās rukši. Kvieši gan vēl tādi pusgatavi, bet rukšiem der, un dikti gribas nomedīt. Tā nu pa kādam arī nomedī te viens, te cits no kluba biedriem.

Kā jau pēc jaunās kārtības pagājušajā gadā bija ierasts, rukšošana tikai ar Medni. Vecāka gadagājuma medniekiem ar tiem glaudāmajiem telefoniem neiet raiti, un tad kāds brauc pie veiksmīgā mednieka un fotografējas. No priekšas, no sāniem, ar cepuri, bez cepures, ar brillēm, ar šlipsi utt. Tā arī mans telefons iepīkstas vienā vakarā, ka kviešu cūka esot gar zemi. Kad beidzu savu sēdēšanu, aizbraucu. Sarīkojam studijas fotosesiju un vedam ruksi mājās. Rako šoreiz darba nav. Tikai tik, cik traucēt mums aizvilkt medījumu līdz auto, kas odu ielenkumā jau tāpat nav ļoti baudāms pasākums. Nu bet beigās ruksis ir medniekmājā, uzkabināts vēsumā. Ir vēls, pasēžam mazliet un gulēt. No rīta agrais rīts (šķiet, ka nekas netiks samedīts), un ap dienas vidu atvadāmies un dodamies mājup.