Cilvēks, pārejot pāri laukam, atstāj aiz sevis ilgi paliekošu un nelabi smirdošu pēdu virteni. Dzīvnieks, uz tās uzejot, kļūs aizdomīgs un strauji metīsies prom.

Brieži, lapsas, mežacūkas ļoti labi šādas pēdas saož. Ir mednieki, kuri, ejot uz torni, aiz sevis atstājuši zirņu putras sliedi, citi mēģina nopūst apavus ar kādu speciālu vielu, piemēram, mežacūkas urīna smaku, un tas var arī nostrādāt. Ir situācijas, kad ir tikai viens ceļš, kā pieiet tornim, un tad ir jāimprovizē, bet, ja tornis ir laukmalē, lauka vidū, tad ir jāizplāno, kā tam tuvoties. Ja iespējams, nevajag iet gar pašu mežmalu, jo dzīvnieks, nākot ārā no meža, ļoti viegli šīs pēdas saodīs un būs prom. Labāk iet ar līkumu pa lauka vidu un pieiet pie torņa no lauka puses. Tad būs lielāka iespēja, ka dzīvnieks cilvēka pēdām nemaz virsū neuzies. Tas ļaus medniekam dzīvnieku ilgāk pavērot, novērtēt un nepieciešamības gadījumā pat nomedīt. Pēc kāda laiciņa jau, protams, cilvēka atstātās pēdas izvējos un zaudēs savu intensitāti, bet atkarībā no laikapstākļiem tās var turēties ilgi. Tas attiecas tieši uz mitru laiku, jo ūdens smaržu paplašina un palielina, ļaujot tai saglabāties ilgāk. Sausā laikā smarža tik tālu neizplatās un nav tik viegli sajūtama.

Kur iet dzīvnieki

Briesmu brīdī, piemēram, dzinējmedībās, dzīvnieks izvēlēsies lielākoties skriet pret vēju. Tādēļ arī attiecīgi jāplāno masti. Ļoti retos gadījumos dzīvnieks ies pa vējam. Arī sunim vieglāk mastā ir dzīt pret vēju, nevis pa vējam, tādā veidā suns arī vieglāk atrod dzīvnieku. Brieži ir iemanījušies ļoti labi saprast dzinējmedību būtību, tādēļ, sākoties kādai kustībai ap meža kvartālu, tie jau laikus mēģinās pa kādu maliņu izšmaukt, parasti arī ies pret vēju. Tādēļ vissekmīgākās vietas dzinējmedībās no mednieku viedokļa būs tur, kur vējš pūš mugurā vai iesāņus mastā. Jā, tas palielina dzīvnieku iespēju mednieku sajust, bet medniekam būs arī lielāka iespēja dzīvnieku ieraudzīt.