Lielākajai daļai mednieku Latvijā Lejasciems asociējas gan ar šautuvi, gan pašu pirmo festivālu Minhauzens, kas notika pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Taču Lejasciems ir arī mājvieta vietējiem medniekiem, kuri savu māju iekārtojuši skaistas priežu jaunaudzītes malā. Ceļš līdz savai mājai, kurā pēc medībām mēdz skanēt arī pašu dziedātās dziesmas, nebūt nav bijis viegls, idejai bijuši arī kaislīgi pretinieki. Taču nu pat tie, kuri visaktīvāk protestēja pret to, ka māja nepieciešama, omulīgi smaida, kad siltumā pēc medībām var atpūsties un baudīt gardu maltīti. 

Pie ugunskura dejo tango

Viens no mednieku kluba "Lejasciems-Dūre" veterāniem ir Jānis Naglis. Viņš, atslēdzot mednieku mājas durvis, atklāj, ka nu jau tajos tālajos laikos pagājušajā gadu tūkstotī mednieku kluba mājvieta bijusi Dūres mežniecībā. Kad mežniecību likvidēja, tās ēkas pirmais stāvs bija brīvs, otrajā stāvā vēl dzīvoja daži strādnieki. Mednieki apmetās pirmajā stāvā.

“Tie bija laiki, kad pēc medībām vēl varēja pacelt pa mēriņam un ēkā drīkstēja smēķēt. Gaiss brīžiem no dūmiem bija tik biezs, ka ne tikai cirvi, bet veseri tajā varēja pakārt! Bet bija vieta, kur pasēdēt un aknas uzcept. Dīrātavas mums arī nebija. Dzīvniekus apstrādājām turpat uz lauka.