Jānis Misiņš, lai arī dzīvo Pierīgā, savu sirdi ir atdevis medībām. Medību dziņa un izpratne par mežā notiekošo viņam ir no vectēva, kurš jau sen medī citos medību laukos. Nu Jānis savas zināšanas pamazām nodod saviem dēliem, lai arī viņi izaugtu par krietniem medniekiem. 

Kāpēc tu esi mednieks?

Tāpēc, ka mans vectēvs bija mednieks, tēvs ir mednieks. Dzīvoju Lubānā, mani ņēma līdzi uz dzinējmedībām, un tā bija loģiska izvēle, lai gan mana bērnība pagāja Aiviekstes upes krastos, biju cītīgs makšķernieks, daudz spiningoju. Taču tajā brīdī, kad paostīju pulveri, sapratu, ka tas ir next level [nākamais līmenis]. Kad esi sācis medīt, kāda tur vairs makšķerēšana! Es pat vairs neatceros, kad spiningu pēdējo reizi esmu paņēmis rokās. Jā, man tas ir, bet aukla ir sakaltusi.

Ir daudzi mednieki, kuri dodas uz copi, kad mežā ir bērnu laiks…

Jā, bet šajā pašā laikā mežā ir tik daudz ko darīt! Ir tik daudz kas uz mežu jāsaved, jāsazāģē, jāsalabo, jāuzbūvē no jauna, jāiesēj! Un tad jau ir kvieši piengatavībā un klāt arī vilku medību sezona. Man šorīt no rīta [14. jūnijs] pie barotavas viens pelēcis jau nofotografējās. Un ir jāpaspēj saprast, kur tas pelēkais dzīvo.