Vārdu sakot, gāju tāpat vien, sak, apskatīšos vismaz kaut ko citu, to pašu Balzaku, Šopēnu vai Žoržu Sandu un tamlīdzīgi. Bet vienā brīdī atskārtu, ka paeju garām jau kārtējam kapa piemineklim ar man neko neizsakošiem cilvēku vārdiem, nesaprotot, kas tomēr mani tur piesaistījis vai kas tur īsti nav kārtībā. Un tikai pie kāda desmitā viss kļuva saprotams. Nežēlīgi skarbajā grafiti manierē vismaz uz katra otrā vai trešā kapu pieminekļa bija ar krāsu uzpūsts vārds “Jim” un zem tā vēl arī bultiņa ar virziena norādījumu. Tādā veidā šīs bultiņas uzrādīja arī visus pagriezienus, eleganti līkločaini aizvedot mani tieši līdz Džima Morisona kapavietai. Un tā tur varēja nokļūt pa jebkuru celiņu, ienākot kapsētā pa jebkuriem vārtiņiem no jebkura gala vai malas.
Teiksim tā: glīti jau neizskatās, nevar noliegt – kapiņi tomēr apskādēti gan. Un – jo tuvāk nāca meklētā kapavieta, jo vairāk dažādu uzrakstu uz pieminekļiem. Godīgi sakot, visnelāgāk izskatījās tieši pie paša Džima Morisona ne īpaši izcili noformētās kapavietas. Tur aptuveni 10 metru rādiusā viss izskatījās gluži kā Hārlemā patiltē – ņirbošā krāsu izpildījumā blīvi cits pie cita un dažviet pat savstarpēji pārklājoties noformēti izteicieni, saukļi un veltījumi Džimam. Un daudzviet varēja arī skaidri saskatīt dzēšanas pēdas. Acīmredzot periodiski visu šo uzrakstu kakofoniju pilnībā likvidē, izkodinot tā, ka akmenī paliek viegli bālganbalti plankumi – faktiski tādi paši, kādus redzēju Džima kapa norādes vietā kapsētas kartē. Un – jau pēc neilga laika tas viss atkal no jauna dāsni norakstīts, atkal visviet savilktas norādošās bultiņas!
Vai tādā gadījumā varētu labāk saprast iepriekš aprakstīto franču policista rīcību, kurš acīmredzami jau tikai no manām ķermeņa kustībām un jau no krietna attāluma ar acs kaktiņu vien saprata, ka esmu kārtējais “tur tā idiota pielūdzējs”, kura dēļ viņiem te augām dienām jānodarbojas ar visām tām cūcībām? Iespējams. Vai, kā mūsdienās bieži mēdz teikt – viss tomēr atkarīgs no tā, no kuras puses uz to paskatās (no tās pašas sērijas “tas ir kaut kas pavisam cits”). No kapsētas darbinieku puses skatoties, tas gluži noteikti izskatās nelāgi, kaitinoši. Savukārt no Džima puses... Visdrīzāk, tieši pret šādu attieksmi, šādu domāšanu, šādu varas un kopumā visas tā laika sabiedrības izturēšanos jau viņš iestājās. Kā kopumā visa 60. gadu un 70. gadu paša sākuma rokmūzikas dumpīgā, nepiegludinātā un vēl pilnībā nekomercializētā, nebanalizētā subkultūra, hipiju kustību ieskaitot. Varbūt savdabīgi, traģiski, pārgalvīgi un zināmā mērā pat muļķīgi viņš to darīja, taču cik viņam tomēr daudz apzināto un neapzināto sekotāju visā pasaulē. Un tieši to viņam laikam nekad nepiedos – jo neko neiespēj viņam padarīt...
Savukārt var piebilst, ka Džima tēvs, kuru viņš bija “apglabājis” jau 60. gadu vidū, nodzīvoja līdz 89 gadu vecumam, un savā nāves dienā 2008. gadā nevis atvadījās no sava pirmdzimtā dēla, bet gan no sava karakuģa...
Tāds kā šamaniskais gala vērtējums
Džimam piemita ļoti savdabīgs “citas pasaules” redzējums, un viņš, piemēram, bieži ārēji pievilcīgā meitenē saskatīja vampīrisku būtni, popkorna pārdevējā – sērijveida slepkavu, bet ļaužu pārpilnā pilsētā – tuksnesi. Visa Amerika ar tās miljoniem iedzīvotāju Džimam šķita ar kapakmeņiem pielīdzināmiem debesskrāpjiem un ātrgaitas šoseju siksnām iegrožota gigantiska kapsēta. Vecāki viņam tā arī nekad nepārstāja būt monstri, slepkavas un varmākas, kuri to vien tikai vēlējušies, kā samaitāt viņa mūžīgo dvēseli. Žūpošana atbrīvoja viņa dvēseli, bet tādējādi atsvabinātais prāts vairoja jaunus murgus, kas savukārt pieprasīja aizvien jaunas atbrīvošanās devas. Tāds bija Džima šaušalīgais dzīves ritenis.
Raibā no ģimenēm aizbēgušo pusaudžu, sapīpējušos muzikantu, bārdaino bitņiku, neatzīto dzejnieku bandu masa dīki klaiņāja Kalifornijas pludmalēs un dirnēja bāros, vienlaikus it kā smagi verot tās pašas Durvis uz kaut kādu savdabīgi visaptverošu, nekam un nevienam nepiederošu mīlas Ēdeni. 50. gados varas režīms šo paradīzi turēja faktiski aizslēgtu, kā apmeklējumiem aizliegtu zonu, iegrožotu ar virkni noteikumu un nosacījumu. Bet 60. gadu vidū šo saulainās Kalifornijas Ēdeni triecienā ieņēma kaut kas jauns un lielā mērā negaidīts. Kloākas čuguna vāks bija nocelts. Iestājās vispārēja sajūsma. Tā dēvētā brīvā mīla bija uzvarējusi. Bet: vai tā piešķīra vairāk, nekā bija sagrāvusi?
Un Džims katrā ziņā bija vadošais tipāžs. Viņš acumirklī iemīlējās (šķiet) katrā meitenē, kuru sastapa, un viņš viņas visas uzreiz arī gribēja – tiešā un burtiskā veidā. To varētu vērtēt kā savdabīgu iemīlēšanos pašam sevī, savā dzīvē vai savā dzīves veidā. Un faktiski jau to sekmēja arī pašas meitenes – no viņām neglābjami staroja tā pati sava dzīvesveida beznosacījumu mīlestība. Un Džims negausīgi iemīlējās šajos burvīgajos, atvērtajos un neglābjami pavedinošajos radījumos. Brīvā kritienā nolaidies lejup jeb tātad atbrīvojies no vecākiem, no tēva mājas, no potenciālās karjeras māņiem un strādāšanas izredzēm, viņš sajutās iemantojis to caurspīdīgo, viscauresošo zeltīto gaismu, kas tad arī esot tā mīlestība. Viņam ikviena iela 60. gadu vidū bija Mīlas iela (Love Street), un viņš bija gatavs ikvienai pretim nākošai meitenei saukt acīs: “Hello I Love You!” Un sauca arī. Arī pēc tā, kad dažas reizes tikai ar lielām grūtībām bija spējis izvairīties no, teiksim tā – smagākiem miesas bojājumiem par huligānisku uzmākšanos...
Vārdu sakot, šajā aspektā Džims bija klasisks “visdrāzējs”, kuram šķita, ka tieši tas un nekas cits ir dzīves galvenais uzdevums. Un par to lielā mērā arī nav jābrīnās, jo tajā laikā un tajā vietā nevis karavīrs vai lidotājs, nevis politiķis vai miljonārs, bet gan trakulīgas rokgrupas solists, kurš jaudīgas elektroģitāru un bungu komplekta dārdoņas pavadījumā brīžiem izkliedz, bet brīžiem izgārdz vai izsten kaismes un seksuālu divdomību pārpilnus tekstus, bija tas vispārējais varonis, kurā iemīlējās visas meitenes, kuras visas karsti vēlējās, lai tieši viņš pārguļ ar katru no viņām. Ārēji viņas liekulīgi kratīja galvu, bet iekšēji pēc tā nenovēršami ilgojās.
Biogrāfi noformulējuši šādi: klubu skatuve padarīja Džimu vēlamu, bet slava – brīnišķīgu. Viņš kļuva par bulvāru nakts karali, runas par viņu strauji izplatījās pludmalēs, bāros un hipiju kopienās. Meitenes nevaldāmi stāstīja cita citai par trakulīgo skaistuli apspiestajās ādas biksēs, un visas acumirklī viņu sagribēja.
Džims un faktiski jau laikam arī visi The Doors dalībnieki lielā mērā sirga ar tipisko katras jaunās paaudzes sākumstadijas masaliņu tipa infekciozo māņu ideoloģiju, proti, viņi jau nu gan nākuši “mainīt šo pasauli”. Parasti puslīdz kaut kā vēl pārciešot pirmo un otro neveiksmi, tomēr pēc trešā aplauziena šie censoņi vai nu aiziet bojā, vai kļūst par psihoterapeitu un reliģiskas ievirzes dvēseļu pseidodziedniektēvu upuriem jeb pastāvīgajiem klientiem, vai arī tie no viņiem, kuri apveltīti ar iedzimtu stingrāku iekšējo mugurkaulu un patstāvīgas domāšanas spēju, vienkārši nogriež matus, ietērpjas uzvalkā, apsien kaklasaiti un iet beidzot kaut ko strādāt. Jo – turpat uz papēžiem jau min nākamā jauno “pasaules pārveidotāju” paaudze ar saviem ideāliem...
Bija sanācis tā, ka pretēji sava laikmeta futūristiskajai vētrai Džima teksti un The Doors radītās skaņas sanāca drūmas, pašierobežojošas un faktiski tādas kā nākošas no viņpasaules, kā “baisie komandora soļi”. Šā iemesla dēļ grupas kopīgo skanējumu pat nodēvēja par “arto–roku” (nejaukt ar artroku), uzmeklējot tajā atsevišķas paralēles ne tikai ar Arturu Rembo, Edgaru Alanu Po un Aleksandru Bloku un citiem šausmu un pļēgurošanas apdziedātājiem, bet arī Antonenu Arto un viņa cietsirdības teātri. Un tas jau lielā mērā izskanēja kā sava veida baiss brīdinājums par to, ka daudzas arī tā laikmeta vētras un dziņas izčākstēs, tās prasmīgi savaldīs, sagremos un pārvērtīs pilnībā nekaitīgos pieradinātā ikdienišķuma atribūtos. Un daudz kas tieši tā noticis, turpina notikt un laikam jau neizbēgami arī notiks ar katru nākamo “pasaules pārveidotāju” paaudzi.
Džima dzīves gaitas dāsni aprakstītas presē un dokumentālajos vēstījumos, tostarp pieminētas arī literatūrā – pamatā fantastikā, piemēram, Stīvena Kinga, Saimona Grīna un citu autoru darbos. Taču laikam jau visspilgtākais ir Olivera Stouna kinodarbs “Durvis”, kur galveno lomu Džimu atveido lieliskais Holivudas aktieris Vels Kilmers. Kolēģi pauduši, ka Kilmers ne tikai uzvarēja 200 šīs lomas potenciālo pretendentu konkursā, bet vēlāk vienkārši satriecoši visus pārsteidza ar spēju gan izskatā, gan emocionāli teju vai ideāli līdzināties Džimam, gan tostarp arī pilnībā negaidīti tuvu ieturēt viņa vokālās (ne)dotības. Tiesa, vēlāk gan režisors, gan Kilmers saņēma arī skarbu kritiku par to, ka filmā Džims tomēr parādīts kā pārlieku nekontrolējams sociopāts – katrā ziņā Džima tuvinieki un tostarp arī grupas The Doors biedri pauduši, ka realitātē viņš tomēr neesot bijis tik ļoti jau nu primitīvs.
Daži Džima Morisona citāti
- Īsta dzeja ne par ko nerunā, tā tikai norāda uz iespējām.
- Cietsirdība ne vienmēr ir ļaunums. Ļaunums ir apmātība ar cietsirdību.
- Manuprāt, tie ir meli, kad cilvēki apgalvo, ka vēlas būt brīvi, uzstājot, ka brīvība viņiem ir visvēlamākais, svētākais un vērtīgākais. Suņa murgi! Cilvēkiem ir bail kļūt brīviem, viņi ķeras pie savām važām.
- Zini, draugs, vai nu tu tici sev, vai arī tu krīti.
- Ir lietas, par kurām mums gan ir priekšstats, gan arī tāda nav, un starp tām ir Durvis.
- Ienaids – tās ir ļoti nenovērtētas jūtas.
- Manuprāt, cilvēki pretojas brīvībai tāpēc, ka bīstas nezināmā. Bet tas taču ir smieklīgi... Viss nezināmais kaut kad jau ir bijis izzināts, tas mitinājies mūsu dvēselēs... Un tikai milzīgas iedomātas izbailes saved jūs ar seju pret seju, noved līdz konfrontācijai pašiem ar sevi. Ielūkojieties dzīlēs, saskatiet šo šausmu saknes! Tad šausmas zaudēs savu spēku, un bailes no brīvības atkāpsies un izzudīs. Jūs esat brīvi.
- Neviena vērienīga revolūcija nav iespējama bez personīgās revolūcijas personības līmenī. Tai vispirms jānotiek iekšēji.
- Ja arī manai dzejai ir mērķis kaut ko sasniegt, tad tā ir cilvēku atbrīvošana no tām aprobežotajām metodēm, ar kurām viņi redz un jūt.
- Vissvarīgākais brīvības aspekts – būt tam, kas esi.
- 20. gadsimta kultūras slimība ir nespēja sajust savu realitāti.
- Es sevi redzu kā lielu ugunīgu komētu, lidojošu zvaigzni. Visi apstājas, rāda ar pirkstu un sajūsmā sačukstas: “Paskatieties uz šo!” Un tad – žvīks, un manis jau nav. Un vairs viņi nekad neredzēs neko līdzīgu un nekad nespēs mani aizmirst. Nekad.
- Mīlestība ir sapnis. Sapņi ir labi, taču nav jābrīnās, ja nākas pamosties asarās.
- Nāve atgadās tikai vienu reizi. Es negribētu to nogulēt.