Overcast 1 °C
S. 20.04
Mirta, Ziedīte
Džims Morisons.
Džims Morisons.
Foto: Vida Press

Džeimss Daglass Morisons. Jeb Džims Morisons. Jeb vienkārši Džims. Varbūt arī vienkārši Morisons. Bet katrā ziņā viena no harismātiskākajām rokmūzikas personām, savā tikai 27 gadus ilgajā mūžā spējot kļūt par visīstāko leģendu, par kuru pasaulē aizgūtnēm runā vēl joprojām, arī pusgadsimtu pēc viņa aiziešanas mūžībā...

Admirāļa atvases bērnība

Džima tēvs – admirālis Džordžs Stīvens Morisons.

Džims piedzima ASV mērauklās salīdzinoši nelielajā Floridas pilsētā Melbernā, un tas notika 1943. gada 8. decembrī. Viņa tēvs Džordžs Stīvens Morisons (1919–2008) bija militārais jūrnieks, izdzīvojis Pērlhārboras slaktiņā 1941. gada 7. decembrī, vēlāk kļuva par admirāli un 1964. gada augustā bija ASV jūras spēku komandieris Tonkinas līča incidentā, kas veicināja amerikāņu iebrukumu Vjetnamā. Laikā, kad pasaulē nāca Džims, tēvs gaidīja pavēli doties uz 2. Pasaules kara fronti Eiropā.

No vecākiem Džims mantojis īru, angļu un skotu asinis. Pirmos savas dzīves gadus Džims dzīvoja faktiski divatā ar māti Klāru Morisoni (dzimusi Klārka, 1919–2005), un tas bijis viņa visbezrūpīgākais laiks. Pēc kara tēvs biežāk uzturējās mājās, lai gan vienalga ne tik bieži un daudz, lai kļūtu tuvāks dēlam, turklāt to pašu laiku viņš pavadīja, pārsvarā cenšoties arī ģimenē iedibināt militāro kārtību, jo sevišķi dricelējot Džimu. Piemēram, viņam tēvs bija jāuzrunā ar “sir”, jālūdz viņam atļauja piecelties no pusdienu galda un tamlīdzīgi. 1947. gadā, kad ģimene dzīvoja Ņūmeksikā, piedzima Džima māsa Anna Robina, vēl pēc gada – arī brālītis Endrjū Lī, un var piebilst, ka viņi abi vēl ir dzīvajo vidū.

Tā kā tēvs bija militārists, Džima ģimenei nācās bieži mainīt dzīvesvietas. Vēstīts, ka tādā veidā četru gadu vecumā Džims reiz ceļā redzējis skatu, kas uz viņu atstājis gigantiski lielu iespaidu, vēlāk kļūstot par vienu no galvenajiem viņa ne pārāk garās dzīves motīviem. Uz kāda Ņūmeksikas ceļa bija noticis ceļu satiksmes negadījums, kurā iekļuvusi indiāņus pārvadājoša smagā automašīna. Kad garām brauca mašīna, kurā bija arī Džims, uz ceļa vēl joprojām esot mētājušies asiņaini un sakropļoti bojāgājušo līķi, kurus vēl neviens nebija piesedzis. Vēlāk intervijās Džims apgalvojis, ka tas viņam licis pirmo reizi mūžā līdz mielēm iepazīt to, kas ir izbailes. Vēl vairāk: 

Džims sajutis, kā nule bojā gājušo indiāņu dvēseles acumirklī alkaini iemitinājušās tieši viņa ķermenī...

Šo gadījumu viņš bieži atcerējās, rakstīja dzejas par indiāņu gariem un spokiem, labprāt par to stāstīja arī intervijās. Tiesa, vēlāk noskaidrojās, ka vecāki šo notikumu atceras citādi – kā parastu avāriju, kurā daži indiāņi guvuši vieglus ievainojumus. Tēvs paudis, ka arī tas mazajam Džimam tomēr raisījis tik dziļu pārdzīvojumu, ka viņš vārda vistiešākajā nozīmē neglābjami ieciklējies uz “šiem nelaimīgajiem indiāņiem”, savukārt apkārt it kā izmētātos beigto cilvēku līķus zēns izdomājis vai vienkārši iztēlojies tik spēcīgi, ka vairs nav varējis pats no šīs iedomas atbrīvoties.

Gudrinieks ar savu viskija blašķi

Biogrāfi uzsvēruši, ka Džims jau kopš mazotnes pārsteidzis ar savu iedzimto intelektu. Piemēram, amerikāņu sabiedrībā vēl joprojām it kā svarīgais intelektuālā koeficienta (IQ) rādītājs Džimam esot bijis 149, kas ne tikai uzskatāms par ļoti augstu, vismaz uz vidējā visu amerikāņu rādītāja fona (dažādos avotos dažādi skaitļi), bet ar tādu IQ apveltītos cilvēkus nešaubīgi dēvē par ģēnijiem. Tāpat uzsvērta arī viņa spēja teju vai ik solī visus apburt, savaldzināt, allaž noskaņot labvēlīgi pret sevi. Taču jau drīz kļuva skaidrs, ka šajā šķietami burvīgajā būtnē iemājojuši arī ārkārtīgi jaudīgi velni. Piemēram, Džims izrādījās arī melošanas supertalants, dažkārt šajā spējā sasniedzot pārsteidzošu meistarību. Tāpat viņam patika skarba, nežēlīga izjokošana, par kuras ilgstošu upuri bija kļuvis viņa jaunākais brālis Endrjū. Un tamlīdzīgi.

Bērnībā Džims ļoti aizrāvies ar lasīšanu. Turklāt viņš lasījis nevis pasakas vai dēku romānus, bet gan pasaules slavenākos filozofus, simboliskās dzejas meistarus un citus autorus, kuru radītie darbi katrā ziņā nav tā vienkārši un uzreiz sagremojami arī puslīdz nobriedušiem prātiem. Viens no Džima skolotājiem vēlāk atklājis, ka pats personīgi vērsies Kongresa bibliotēkā, lai pārliecinātos, ka grāmatas, par kurām viņam stāstījis Džims, patiešām eksistē. Izrādās, eksistē gan! Un vēl Džimam jau bērnībā paticis pašam rakstīt dzejoļus, kā arī zīmēt piedauzīgas karikatūras, kas turklāt pat esot ļoti labi sanākušas.

Džims vēl kā pusaudzis ar atklātu smaidu sejā jau sāka pamazām plānot savus ceļojumus uz citu realitāti. Tostarp biogrāfi noskaidrojuši, ka šos savus ceļojumus viņš jau pietiekami agrā vecumā sācis īstenot ne tikai ar grāmatu, bet arī alkohola palīdzību. Vispirms viņš esot sācis iedzert faktiski tikai vienā nolūkā – lai speciāli pakaitinātu vecākus. Laikabiedri vēstījuši, ka, iestājoties koledžā, Džimam jau piemitis savdabīgs paradums vienmēr pa rokai turēt blašķi ar viskiju. Tas gan nenozīmē, ka viņš to vienmēr lietoja un vienmēr it kā bija iereibis. Nē, tolaik tas tā vēl nebija. Taču blašķe jau bija.

Kā jau pienācās ikvienam tā laika amerikāņu pusaudzim, arī Džims klausījās blūzu, kantrī un rokenrolu. Arī ārēji viņš izskatījies tikpat tipiski – veselīgs un allaž neizskaidrojami jeņķiski smaidošs. Tostarp vienlaikus jau tajā vecumā viņš burtiski ar katru nodzīvoto dienu iekšēji aizvien vairāk attālinājās no vecākiem un viņu šķietami labklājīgā dzīvesveida, kas viņiem pašiem nāca ar milzīgu darbu un piepūli, savukārt Džimam tas šķita garlaicīgs, pelēks un aprobežots.

Lielā mērā arī tāpēc, ka viņa lolotajā realitātē viss puslīdz vērtīgais atradās aiz tā dzeloņstiepļu žoga, ko ap savu ģimeni bija ierīkojis itin visā militāro disciplīnu neprātīgi mīlošais tēvs. Admirālis savu dēlu arī vēlējās redzēt kā nākamo militāristu, bieži ņēma līdzi uz karakuģi un lika tur ar ložmetēju šaut pa kaijām, taču Džimam tas ne tikai nepatika, bet izraisīja atklātu riebumu, un viņš allaž meklēja iemeslu izvairīties no šīs teju vai obligātās šaudīšanās.

Kaut kādu iemeslu dēļ Džims neieradās skolā uz diploma saņemšanu, lai gan bija visu nokārtojis pilnībā sekmīgi. Džims izmantoja iespēju pārcelties uz dzīvošanu pie vecmāmiņas atpakaļ Floridā, kur iestājās koledžā. Tur viņš aizrāvās ar atdzimšanas perioda vēsturi, Hieronīma Bosa daiļradi un aktiermākslu, piedaloties dažādos studentu teātra iestudējumos. Tostarp tieši tur Džims arī iepazinis narkotikas. Tiesa, tas gan neesot vērtējams kā kaut kas īpaši neparasts: 1961. gadā ASV tās faktiski masveidā lietoja visi “progresīvie” jaunie ļaudis.

Reklāma
Džims Morisons – grafiti mākslinieka Ripa Kronka murālī Losandželosā.

Un tieši ap to laiku ASV sāka uzplaukt arī tā dēvētā seksuālā revolūcija, attiecīgi paraujot līdzi dažādu revolucionāru notikumu lavīnu mūzikā, kino un literatūrā. Lai iespētu to visu sevī pārvārīt, nepieciešams prātu attīrīt no iepriekšējiem (“vecajiem”) uztveres veidiem – tā pauda jaunā prāta kontroles ideoloģija. Bet, kā ātri vien noskaidrojās, šo prasību visātrāk iespējams izpildīt tieši ar narkotiku palīdzību, kas cita starpā arī jau pats par sevi bija “kaut kas ļoti jauns”. Kā alkohola lietotājs ar jau zināmu stāžu Džims nepagāja garām šīm jaunajām durvīm “uz to citu pasauli”: viņš alkaini centās aizvien vairāk paplašināt savu apziņu, sasniedzot un apgūstot aizvien jaunus apvāršņus, paralēli “vecajā pasaulē” turpinot koledžā apgūt pūļa filozofiju un psiholoģiju.

Vēlāk Džima studiju biedri atcerējās, ka viņš allaž uzturējies tā dēvētās bohēmas aprindās, līdzīgi viņiem valkājot līdz caurumiem speciāli apskādētu apģērbu, pozējis kā modelis mākslas zinātņu fakultātes audzēkņiem, allaž bijis gatavs pārdot savas asinis Sarkanajam Krustam un tamlīdzīgi – lai tikai saņemtu kādu žūksnīti dolāru. Dažkārt Džims esot novērots arī mēreni neglītā nodarbē: modri vērojot kafejnīcas apmeklētājus un prasmīgi piesteidzoties, un notiesājot viņu līdz galam neapēstos ēdienus pirms to novākšanas...

Tostarp Džims turpināja sevī nēsāt arī patiešām cienīgus, augstākus mērķus. Piemēram, viņš vēlējās doties uz Kaliforniju un tur studēt kinematogrāfiju. Un, kā apgalvojuši laikabiedri, viņš to jau sen būtu izdarījis, ja vien pie apvāršņa pēkšņi nebūtu parādījusies skolniece Mērija Verbelova.

Viņa pirmā meitene

Pirmo reizi Džims ieraudzījis Mēriju pludmalē, un tas noticis 1962. gadā. Tobrīd vēl tikai nepilnus 19 gadus vecais Džims acumirklī neglābjami iemīlējies un bija gatavs šīs meitenes dēļ izdarīt visu un jebko: mazgāt un iztīrīt mašīnu, ierasties pie viņas tīrā un sakoptā apģērbā, “eleganti” aplidot un tamlīdzīgi. Tiesa, tas gan vienlaikus netraucēja viņam pamazām pievērst meiteni arī savai “ticībai”: tieši Džima ietekmē Mērija sākusi lietot alkoholu, viņai tas iepaticies, un viņa ļoti labprāt kopā ar viņu regulāri apmeklēja visas iespējamās viesības.

Studiju biedri pauduši, ka Džims bijis nepastāvīgs, neuzticams, sprādzienbīstams un absolūti neprognozējams, bet Mērijas klātbūtnē pēkšņi pārtapis pūkainā jērā – tiesa, tikai līdz mirklim, kamēr viņu neizprovocēja pārvērsties iedzimtajā plēsoņā. Reiz Džims atvedis Mēriju uz viesībām, kur kāds cits mēģinājis uzsākt sarunu ar viņa draudzeni. Sajutis nevaldāmu greizsirdību, Džims satvēris pārdrošnieku aiz platās bikšu siksnas un vārda vistiešākajā nozīmē aizmetis pāri visai istabai. Mērijai esot glaimojusi tāda attieksme, taču kopumā viņa nav uzticējusies Džimam, allaž pārliecinoši atsakot viņa centieniem izpelnīties lielāku tuvību. Un šo leduskalnu nejaušā kārtā izdevies izkausēt tikai dzejai: uzzinājusi, ka Džims raksta dzeju, viņa atzinusies, ka pati arī to darot, bet pēc tā, kad Džims ātri noorientējies un pavēstījis, ka pēdējos vairākus desmitus dzejoļu viņš veltījis tikai un vienīgi viņai, meitenes acu skatiens aizmiglojies un sirds beidzot pilnībā atmaigusi...

Džims Morisons.

Aizbraukt uz ilgi kāroto Kaliforniju Džims izlēmis tikai pēc tā, kad Mērija apzvērējusi drīz arī ierasties tur pie viņa. Meitene vēlējusies līdzīgi Džindžerai Rodžersai kļūt par dejotāju, un viņas vecāki šajā ziņā atbalstījuši gan viņas ieceri, gan došanos prom no mājas, savukārt Džima vecāki kategoriski iebilduši dēla plāniem Kalifornijā studēt kinematogrāfiju un centušies atturēt, tāpēc viņam nācies vienkārši aizmukt no mājām.

Turklāt burtiski pašā bēgšanas priekšvakarā skarbais tēvs vēl bija piespiedu kārtā aizvedis Džimu uz savu kuģi, kur licis armijas frizierim uztaisīt dēlam “kārtīgu armijas frizūru”, kā rezultātā viņš Kalifornijā ieradās ārēji mazāk kā brīvdomīgs 60. gadu sākuma amerikāņu students dumpinieks, bet vairāk kā kārtīgs jauniesaucamais. Gluži droši var teikt, ka jaunajā vidē viņš pat ne tuvu nevēlējās radīt par sevi tādu iespaidu, tāpēc attieksme pret tēvu viņā tagad bija kļuvusi pavisam salta.

Viņa pirmā šķiršanās

Pirmos mēnešus Kalifornijas universitātē Džims aizvadījis neticami rātni un mierīgi. Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā šī kinoskola bija sākusi uzplaukt, tajā par pasniedzējiem strādāja daudzi jau atzīti kinorežisori Stenlijs Krāmers, Žans Renuārs, Jozefs fon Šternbergs un citi, savukārt viss mācību process kopumā bija tik lielā mērā piesātināts ar brīvības mīlestību, ka acumirklī uzpirka Džimu. Tostarp sestdienās viņš labprāt klaiņoja īpašajā Venusvīčā, kur pulcējās vietējā radošā bohēma, bet svētdienās stundām ilgi mēļoja pa tālruni ar Mēriju, aizvien pacietīgi gaidot viņas ierašanos.

Un Mērija patiešām atbrauca, jau acumirklī sākot meklēt gan dejotājas darbu kādā vietējā klubā, gan vienlaikus arī savu personīgo aģentu. Viņa bija nesatricināmi pārliecināta, ka viņu sagaida zvaigžņota perspektīva. Bet Džims līdz tam mirklim jau bija kļuvis par kinoskolas studentu kompānijas “dvēseli”, kā arī gatavojās uzņemt savas pirmās mācību filmas. Mērijas ierašanās viņu padarīja neaprakstāmi laimīgu. Taču, izrādās, ne uz ilgu laiku...

Uzzinājis, ka viņa meitene iekārtojusies darbā par tā dēvēto go–go dejotāju, viņš pēkšņi sāka protestēt: viņam ļoti nepatika, ka uz viņa puskailo draudzeni katru vakaru iekārē nolūkosies kluba apmeklētāji, turklāt eļļu ugunī pielēja arī Mērijas sameklētais aģents, kurš pieprasīja, lai Mērija nekādā gadījumā nefilmējas “jaunā neveiksminieka” Džima iecerētajā īsfilmā, un viņa bija izlēmusi paklausīt aģentam.

Reklāma

Džims saprata, ka viņu romāns sācis neglābjami izčākstēt. Taču rezultātā šķiršanās no Mērijas kļuva par vēl vienu būtisku pārdzīvojumu, kas mainīja Džima attieksmi pret sevi un pasauli. Kopā ar Mēriju viņš bija gluži kā iemīlējies vergs, bet kopā ar citiem viņš bija dievība, kas dāsni pieņem citu mīlestību. Ar Mēriju viņš kopā pastaigājās pludmalē, daloties ar visām savām domām, bet tām sievietēm, kuras bija pēc viņas, Džima attiecībās bija vieta tikai seksam un neizbēgamai nozušanai.

Biogrāfi uzskata, ka pēc šo attiecību izjukšanas Džims dvēselē tik dziļi vairs nav ielaidis absolūti nevienu sievieti. Arī nevienu no tām, kuras viņš mīlēja, ar kurām dzīvoja kopā, kurām pirka apģērbu, deva naudu un vēlāk novēlēja mantojumā visu savu īpašumu. Džima domas un tajās ietērptais visām viņām palika slēpts.

Turklāt pietiekami ātri kļuva saprotams, ka kinematogrāfijas studijas Džimam drīzāk ir fons, nevis priekšplāns. Tostarp bez īpaši lielas piepūles Džims bija sekmīgs praktiski visos priekšmetos, jo viņa iedzimtais intelekts patiešām bija pietiekami spēcīgs. Diemžēl tas lielā mērā arī izlaida viņu, jo viņš pierada tādā veidā visam it kā slīdēt pāri, un, tā kā viņš bija izrādījies faktiski neaizsargāts alkohola un vēlāk arī narkotiku priekšā, par viņa iecienītāko vaļasprieku kļuva nebeidzamas ballītes un trakulīgas izklaides.

Džims Morisons.

Aptuveni tajā laikā Džims sāka sevī nēsāt ideju par savu rokgrupu. Turklāt par šādu savu lēmumu viņš pat uzrakstīja vēstulē tēvam, kurš gan ideju uzskatījis par ārkārtīgi neizdevušos joku. Vēstīts, ka tas esot bijis pēdējais piliens Džima un vecāku attiecību saraušanā. Kopš tā mirkļa uz jautājumiem par vecākiem Džims bija pasācis atbildēt, ka viņi esot nomiruši. Savukārt viņi pat pēc pāragrās dēla nāves kategoriski atteicās sniegt intervijas saistībā ar Džima radošās darbības vērtējumu, praktiski tā arī nekad nepārkāpjot šo apņemšanos. Nu nepatika viņiem ne tas, ko Džims bija pasācis darīt, ne arī tas, ko viņš ar to sasniedzis, un viss...

Bet vēl bija spēkā ideja par kinematogrāfiju. Kā izlaiduma darbu saistībā ar mācību pabeigšanu arī Džimam vajadzēja uzņemt pašam savu filmu. Viņš esot sirsnīgi pacenties, taču vēlāk ne pasniedzēji, ne arī studiju biedri, ne vispār vēl kāds šajā 50 minūšu garajā veikumā neesot saskatījuši absolūti nekā tāda, kas kaut vai attālu varētu izskatīties pēc mākslinieciskas vērtības. Džims to ļoti ņēma pie sirds, pat grasījās pārtraukt studijas burtiski tikai dažas nedēļas pirms diploma saņemšanas, taču pasniedzējiem esot izdevies viņu atrunāt.

Ļoti gribējās kaut ko uzdziedāt

1965. gada jūlijā Džims formāli bija kļuvis par diplomētu kinematogrāfistu absolūti bez jebkādas personīgās vīzijas šajā lauciņā, taču katrā ziņā jau kļuvis par profesionālu alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu pārzinātāju un lietotāju. Viņu joprojām īpaši neinteresēja materiālās sadzīves aspekti: viņš mitinājās pie kāda paziņas... uz viņa mājas jumta. Siltais Kalifornijas klimats ļāva absolūti nebaidīties par nosalšanu pat naktī. Tiesa, katram gadījumam viņš gan bija nodrošinājies ar elektriski apsildāmu segu un plītiņu, uz kuras periodiski uzvārīja sev paciņu zupu vai tēju.

Džims joprojām aizrautīgi rakstīja dienasgrāmatu un dzeju, īpaši nedomājot par to, vai bez viņa paša tas interesē arī vēl kādam citam, aizvien pārliecinošāk pārtopot pašpietiekamā ārpusniekā. 

Bet tolaik vēl neaizliegtā LSD iespaidā viņš bija pasācis sacerēt arī mūziku. 

Vēlāk viņš žurnāla Rolling Stone korespondentam Džerijam Hopkinsam intervijā teicis: “Manuprāt, manī mita apslēpta vēlme ar kaut ko tādu nodarboties, kopš vispār izdzirdēju... Redzat, rokenrols dzima tajā manas jaunības periodā, kad modās vispār visas manas jūtas. Un tas bija vienreizēji, lai gan tieši tajā laikā nevarēju pat puslīdz reāli iedomāties, ka kaut kad arī pats taisīšu rokenrolu. Laikam jau visu to laiku vienkārši klausījos un visu uzsūcu sevī. Un tad, kad bija situsi mana stunda, zemapziņa jau visu bija sagatavojusi. Es vispār ne par ko nedomāju. Viss jau bija manī. Nekad neesmu nodarbojies ar dziedāšanu, vēl vairāk – nekad pat neesmu par to domājis. Es domāju, ka kļūšu par sociologu vai rakstnieku, varbūt sacerēšu lugas. Koncertus arī neapmeklēju, varbūt biju burtiski dažas reizes. Šo un to redzēju televīzijā, taču vienalga neuzskatīju arī sevi par daļu no visa tā. Taču manā galvā skanēja vesels koncertuzvedums: ar grupu, dziedāšanu un auditoriju – milzīgu auditoriju. Tās pirmās piecas vai sešas dziesmas, ko es uzrakstīju – nu, tur es vienkārši norakstīju notis no tā fantastiskā rokkoncerta, kas skanēja manā galvā. Bet tad, kad biju uzrakstījis tās dziesmas, man jau vajadzēja tās arī nodziedāt.”

Kā atvērt pareizās durvis?

Tiesa, šīs dziesmas tā arī varēja palikt uzrakstītas tikai uz papīra, ja vien Džims universitātes gaiteņos nebūtu iepazinies ar multiinstrumentālistu Reju Manzareku, kuram kā pirmajam, teiksim tā, puslīdz nodziedāja dažas savas dziesmas. Vēlāk Manzareks atcerējās, ka tas esot izklausījies neaprakstāmi satriecoši, šķitis, ka pēkšņi izkritis lielais laimests, ka tādā veidā jau nu gluži droši varēs nopelnīt miljonus un tamlīdzīgi. Un viņi nodibināja paši savu rokgrupu, kurai pievienojās ģitārists Robijs Krīgers un bundzinieks Džons Densmors un kuru nodēvēja par The Doors. Džims pieteicās par solistu un tekstu autoru dziesmām. Nosaukuma iniciators arī bija Džims, faktiski to aizņemoties no rakstnieka Oldosa Hakslija darba “Uztveres durvis” (The Doors Of Perception), un tieši par tādām “jaunā laikmeta durvīm” saviem potenciālajiem pielūdzējiem bija iecerējis kļūt Džims. Neviens no pārējiem dalībniekiem neiebilda ne nosaukumam, ne pašai koncepcijai. Jo vēl neviens pat nespēja iedomāties, ko patiesībā savā azotē nēsā Džims...

Grupa “The Doors” 60. gados. Priekšplānā – Džons Densmors un Robijs Krīgers, aizmugurē – Rejs Manzareks un Džims Morisons.

Pirmās The Doors uzstāšanās reizes praktiski nemaz nav iespējams nodēvēt par pilnvērtīgiem koncertiem: mūziķi bija absolūti nepieredzējuši, solists vispār stāvēja ar muguru pret publiku, turklāt nevis tikai sākumā un kādu brīdi, bet pilnībā visu koncertu. Vēl vairāk – arī šā solista vokālo sniegumu nebija iespējams nodēvēt par dziedāšanu, drīzāk par tādu kā dzejas deklamēšanu mūzikas pavadījumā. Garas ģitāras un taustiņinstrumentu improvizācijas, īsi izkliegtas dzejas rindas, kas pamatā pieskaņojās sitaminstrumentu skanējumam, skaļais kopīgais skanējums kosmiskā efektā – tā tikai ļoti attāli bija uzskatāma par mūziku. Zīmīgi, ka koncertos grupa iztika pilnībā bez basa ģitāras – to aizstāja taustiņinstruments Fender Rhodes Bass, kuru Manzareks spēlēja ar kreiso roku, bet ar labo paralēli uz elektriskajām ērģelēm klabināja “pareizo rokenrolu”.

Reklāma

Šiem Kalifornijas puišiem nepiemita pat ne tuvu tas melodiskais vieglums un kompozicionālā pabeigtība, kas bija, piemēram, tobrīd jau pasauli iekarojušajiem The Beatles, taču tur tomēr jaudās kaut kāda neglābjami fascinējoša filozofija. Suģestējošas sāpes un mīlestība, un naids – vārdu sakot, viss, ko sevī tik haotiski nesa Džims. Tagad bija pavērusies iespēja to izdabūt ārā.

Tostarp grupas dalībnieki ātri un nopietni nobrieda, mācījās un uzlaboja savas profesionālās prasmes, taču tas praktiski nemaz neattiecās uz Džimu: viņam vienkārši patika uzstāties, uzkurināt publiku un, kā pats bieži teicis, to pārvaldīt. Vienubrīd viņš pat tā kā bija uzsācis apgūt dziedāšanas prasmi, vismaz tik lielā mērā, lai trāpītu vienā “dūrē” ar pārējiem grupas dalībniekiem, taču faktiski tas neko daudz nedeva, jo jau kopš paša sākuma viņš uz koncertiem ieradās tikai dziļā reibuma stāvoklī, tādējādi pārējiem dalībniekiem nepārejoši sagādājot krietnas neērtības un problēmas. Taču no otras puses – bez izņēmuma ikvienam bija skaidrs, ka aizvien lielākas klausītāju masas saplūst faktiski tikai nolūkā redzēt un dzirdēt tieši Džimu, tāpēc gan grupas biedri, gan klubu vadība pievēra acis uz solista uzvedību.

Baisais skatuves šamanisms

60. gadu vidū Džims patiešām ārēji izskatījās gluži kā tikko no debesjuma nokāpusi jauna dievība: tumšo un viļņoto matu kodaļa, tā dēvētā pareizo sejas vaibstu kontūra, pilnīgās lūpas, allaž it kā sakoncentrētais skatiens un vienlaikus tāds kā nevainīga bērna smaids, savukārt viņa augums bija iežmaugts cieši piegulošās ādas biksēs un brīvi krītošā kreklā, kas allaž atpogāts līdz puskrūtīm. Viņa kustības un žesti šķita dīvaini, konvulsīvi, viņš uzstāšanās laikā pietupās un tad strauji lēca augšup, vai tikpat pēkšņi uzsāka deju, kas nepārprotami līdzinājās tālīno Amerikas pamatiedzīvotāju senču rituāldejām ugunskura izgaismojumā. Citkārt viņš vienkārši nekustīgi un ilgi stāvēja ar taisnu muguru, spējot pārsteidzoši ilgi ne mirkli nemainīt pozu. Un tamlīdzīgi.

Sākotnēji Džims jutās bikls un nedrošs, stāvot ar muguru pret publiku, taču pēc dažiem gadiem viņš jau uz skatuves iznāca gluži kā matadors iepretim vērsim – mazliet pieliektu galvu un jau iepriekš labi zinot, ka viņam nāksies iekustināt, nokaitināt un izkustināt no vietas šo savdabīgi vienoto ķermeni, šo dzīvās gaļas masu. Un tad viņš lēkāja un klaigāja, lamājot visus pēc kārtas visrupjākajiem vārdiem, mētājās ar mikrofonu un izģērbās, gluži kā vēloties visus ierosinoši uzbudināt pirms neizbēgami sagaidāmās masveida kopošanās.

Un notika pārsteidzošais: Džima neizskaidrojamā harisma uz auditoriju iedarbojās pat tad, kad viņš stāvēja ar muguru vai vienkārši nekustīgi! Lai arī grupa vēl ilgi spēlēja nekvalitatīvi, tieši solista fenomenāli harismātiskās pievilcības dēļ The Doors neticami lielā ātrumā iemantoja prāvu pielūdzēju pulku, ko gan pamatā veidoja jaunas meitenes, kuras Džims jau bija neglābjami savaldzinājis ar savu šķietami biklo “bubināšanu” pievilcīgi pavedinošajā baritonā.

Un tad šo savdabīgo rokmūziķu kolektīvu ievēroja producents Pols Rotšilds, kurš uzdrošinājās skaņu ierakstu studijas Elektra Records vārdā piedāvāt The Doors līgumu par albumu izdošanu. Producentam tā lielā mērā izrādījās laimīgā loze. Pirmais The Doors albums iznāca 1967. gadā, un tajā iekļautās dziesmas faktiski acumirklī uzspridzināja visas vērtēšanas tabulas un padarīja grupu megapopulāru. Sekoja arī citi ieraksti, kurus vēlāk nodēvēja par kulta albumiem. Jau pirmais grupas oficiāli publicētais singls “Break On Through” iekļuva amerikāņu dziesmu parādes Billboard pirmajā desmitniekā, savukārt nākamais “Light My Fire” tur ieņēma pirmo vietu! 1967. gadā izdotais The Doors debijas albums “The Doors” kļuva par līderi daudzās muzikālajās parādēs.

Džims Morisons.

Varētu šķist, nākotne šiem puišiem ir skaidra – varbūt ne gluži The Beatles vai The Rolling Stones kulta statuss visā pasaulē, bet kaut kas līdzvērtīgs. Taču kopumā no tā tomēr pilnībā viss nesanāca gan. Lai arī pārējie grupas dalībnieki nopietni saņēmās un kļuva par faktiski pilnvērtīgiem, profesionāliem mūziķiem, taču visu sabojāja tieši pats Džims – viņa pārliecinošā slīgšana aizvien nepieņemamākā dzīvesveidā negatīvi ietekmēja gan The Doors kopīgo veidolu, gan apdraudēja ikvienu uzstāšanos un ierakstus studijā.

Ap to laiku Džims jau bija kļuvis par neglābjamu alkoholiķi: jauneklis dienu sāka ar sešām izdzertām alus kārbām, bet to noslēdza ar vakarā izdzertu vismaz litru viskija. Turklāt paralēli viņš nenormālā daudzumā rija arī visādas tabletes, bieži vien pat nejautājot devējam, kas tas vispār tāds ir. Zīmīgs un savdabīgs gan šķiet fakts, ka viņš šņauca kokaīnu un praktiski neizlaida no pirkstiem tā dēvēto “zālītes” kāsīti (to viņa rokās var redzēt pat par oficiāliem dēvētos hronikas kadros), taču viņš bija kategoriski atteicies kaut ko špricēt sev vēnā – jo, izrādās, paniski baidījās no dūriena izraisītajām sāpēm un nevarēja pat paskatīties uz dzīvām asinīm.

Džims Morisons.

Kamēr pārējie The Doors dalībnieki no negaidīti lielajiem par pārdotajām skaņuplatēm un nospēlētajiem koncertiem gūtajiem ienākumiem iegādājās mājas, attīstīja saimniecību un plānoja ilgu, laimīgu rokenrola karjeru, Džims savā absolūti principiālajā bezrūpībā nemaz nezināja, kur paliek viņam izsniegtā nauda, tāpēc allaž aizņēmās to no grupas biedriem un, kas vēl trakāk, sāka atklāti draudēt izgāzt jebkuru no jau pārdotajiem koncertiem, ja gadījumā kāds sadomās viņam atteikt vai kā citādi “audzināt”.

Tas pamazām sāka visus kaitināt. Matainais un diemžēl tā arī uz visiem laikiem palicis absolūti nevīžīgais un nekārtīgais jaunais cilvēks, kurš vietā un nevietā visiem nemitīgi atgādināja, ka ir Ķirzaku karalis un spēj pilnībā visu, un kurš savus pilnā mērā vēl sveikus un veselus esošos vecākus publiski pasludināja par mirušiem, – tāds patiešām varētu kaitināt jebkuru cilvēku, nerunājot nemaz par aizspriedumainas, pārlieku konservatīvas varas režīma pārstāvjiem.

Reklāma

Par tēva savdabīgo cietsirdību jau vēstīts, taču Džima mātei jau nu lāgā nevarēja pārmest nelāgu izturēšanos ne pret Džimu, ne citiem viņas bērniem. Un turklāt viņa pretēji Džima tēvam tomēr pat sadūšojās un reiz speciāli atbrauca uz The Doors koncertu. Taču Džims, uzzinājis par to, visu klausītāju klātbūtnē no skatuves kliedza viņai tieši sejā baisas rupjības un pat neesot piegājis apsveicināties. Vēlāk kādā intervijā viņš paudis: 

“Vairākums mīlošo vecāku un tuvinieku veic slepkavību ar smaidu sejā. Viņi piespiež mums sagraut personību, kas mēs katrs patiesībā esam: tā notiek nepamanāma slepkavība...”

Dionīsa mācekļa mocības

Iespējams, kaut ko spēdams saprast senajā mitoloģijā, Džims pamanījās ar asu skalpelīti ļoti prasmīgi operēt tā laika vēl rasistiski baltās Amerikas konservatīvo smadzeņu modeli, tādējādi jau tikai ar savu stāju un dažādu pirmajā acumirklī ne gluži uzreiz saprotamu mājienu pārpilnajām un vienkārši izkliegtajām dziesmu tekstu frāzēm iemantojot atzinību un popularitāti simtiem tūkstošu visu iespējamo virzienu jaunās paaudzes dumpinieku prātos. Viņi ļoti alka protestēt, bet vēl lāgā nespēja paši sev noformulēt – tieši pret ko un kā. Tad nāca Džims un piedāvāja savu variantu, un daudziem tas acumirklī neglābjami iepatikās.

Pārsteidzoši ātri The Doors guva iespēju uzstāties populārajā Holivudas klubā Whiskey a Go Go, un tas tolaik bija sasniegums, patiešām. Tā jau bija gluži cita dzīve, cita dimensija, no kuras Džims tagad vēlējās gūt aizvien vairāk. Tieši ko? Kas to lai zina? Taču tieši klubos un bāros pulcējās aktīvākie jaunieši, un Džims kļuva par viņu elku, ceļa rādītāju. Un tur arī brieda paradigmatiskie konflikti, vismaz tajā līmenī, kuru iespēja iekustināt Džims.

Atteikšanās no turēšanās tradicionālajos tā dēvētā piedienīguma rāmjos aizvien biežāk izraisīja Džima un varu pārstāvošo institūciju konfliktus. 1966. gada augustā pēc epohālā skaņdarba “The End” izpildīšanas, kur izteikti freidiskā manierē interpretēta sengrieķu autora Sofokla traģēdija “Valdnieks Oidips” ar tiešu mājienu uz incestu, grupu ar skandālu izmeta laukā no kluba Whiskey a Go Go. Tiesa, viņiem jau bija paveicies, jo burtiski šā notikuma priekšvakarā viņus bija uzrunājis producents Rotšilds. Džima pašpārliecinātībai to tikai vajadzēja – tāda iespējas zaudēšana populārajā klubā vairs nešķita nekas īpašs. Un tas bija tikai pats sākums nebeidzamajai skandālu virtenei, kas turpmāk jau vairs ne soli neatkāpās no grupas.

1967. gada decembrī neilgi pirms koncerta Konektikutas pavalsts Ņūheivenā kāds okšķerīgi pārcentīgs policists aizkulisēs pieķēra Džimu kaislīgi kopojamies ar kādu no jaunajām pielūdzējām, acumirklī pieprasot pārtraukt šīs nodarbes un iet laukā no mazās telpiņas. Protams, Džims pasūtīja policistu uz visiem labi zināmo vietu, par ko izpelnījās tieši sejā iztukšotu gāzes baloniņa saturu. Koncertu atlika. Pēc kāda laika tas tomēr sākās, taču Džims vairs nebija savaldāms, tāpēc jau uzreiz pēc uznākšanas uz skatuves koncertu pārvērta savdabīgā mītiņā “pret policijas patvaļu”, izraisot masveida nekārtības un izpelnoties to, ko daudzi rokmūzikas huligāni ar ievērojami zemākiem IQ rādītājiem un arī šīs vides aprakstnieki nebeidz apjūsmot vēl līdz pat šai dienai – viņu arestēja tieši uz skatuves tieši koncerta laikā.

“The Doors” koncerta laikā Frankfurtē 1968. gadā.

Toreiz viss beidzās puslīdz labi, jo Džimam izvirzītās apsūdzības par pamudināšanu uz masu nekārtībām drīz noņēma. Taču arī bez tā viņš vēl vairākas reizes arestēts, saņemot aizvien smagākas apsūdzības, ieskaitot arī par narkotiku lietošanu un glabāšanu. Bet ar policistiem kā sugu gan Džims tā arī nespēja izlīgt līdz pat mūža beigām. 1969. gada martā koncerta laikā Maiami viņš pēkšņi norāva no galvas pie skatuves stāvošajam policistam cepuri un iesvieda to pūlī, turklāt mirkli vēlāk sāka uz skatuves izģērbties un aicināja viņam sekot arī publikā esošos (ko daudzi arī esot sākuši darīt). Džimu atkal aizturēja un šoreiz arī notiesāja – par nepiedienīgu uzvedību piespriežot sešus mēnešus ieslodzījuma un 500 ASV dolāru lielu soda naudu. Producentu un ietekmīgo paziņu pūliņi arī šajā reizē palīdzēja viņam izvairīties no reālas uzturēšanās cietumā, taču tas nenozīmē, ka tāpēc vien Džims vēlējās kaut ko mainīt savā uzvedībā turpmāk.

Vardarbīgās Amerikas produkts

Jau 1965. gada septembrī viena no kaismīgo pielūdzējmeiteņu pulka spēja Džimam tomēr pietuvoties uz palikšanu līdzās vairāk par vienu vakaru. Tā bija tobrīd 18 gadus vecā rudmatainā Pamela Kursone. Arī viņa bija neprātīgi iemīlējusies Džimā, savukārt viņš pēkšņi pieņēma viņas uzmanības apliecinājumu, iedēvēja par savu “kosmisko draudzeni”, tiesa, pat necenšoties saglabāt uzticību viņai, un viņam pat prātā nenāca apspriest ar meiteni savus nākotnes plānus.

Patiesību sakot, viņam jau nekādu īpašo plānu nemaz arī nebija. Viņam joprojām pat nebija pašam sava mitekļa – ne iegādāta, ne kaut vai īrēta. Ja nebūtu Pamelas, viņš joprojām pārnakšņotu kaut kur uz jumta vai pludmalē. Viss liecināja, ka pirms pacelšanās augstu debesīs Džims vispirms vēlas sasniegt visbaisāko zampas dibenu. Viņam tas šķita romantiski, jautri, “pa jaunam”. Taču lielāko tiesu līdzgaitnieku tas biedēja, jo sevišķi sievietes. Viena no Džima tā laika draudzenēm teikusi: “Man šķita, viņš ir pilnībā jucis. Viņš dažkārt ienāca pie manis mājās, un man pēkšņi kļuva bail par savu mazo dēliņu. Reiz man nācās viņu pie sevis atstāt vienu pašu, un viņš pa to laiku bija atvēris konservēta tunča kārbas un visu saturu vienkārši izsmērējis pa sienām...”

Tostarp Džims bija tas cilvēks, kuram vienmēr ir visas atbildes uz visiem jautājumiem. Turklāt visnotaļ izsmeļošas. Ja viņam jautāja, kāpēc viņš koncertos mudina uz vardarbību un vispār uzvedas agresīvi, viņš harismātiski kautrīgi atgādināja visiem saviem līdzpilsoņiem baisas patiesības pārpilnu nevēlamo, proti: “Amerika ir dzimusi vardarbībā. Vardarbība piesaista amerikāņus. Viņi ir pieraduši lietot preparētas vardarbības devas, gluži kā konservus. Viņi visi ir televīzijas nohipnotizēti. Televīzija – tas ir neredzams spēks aizsargāšanai no nepiesegtās realitātes. Divdesmitā gadsimta kultūras netikums ir tās nespēja sajust realitāti. Ļaužu masas nespēj dzīvot bez televīzijas, “ziepju operām”, kinofilmām, teātra, popmūzikas elkiem. Viņi izjūt jaudīgu emocionālo simbolu ietekmi. Taču ikdienas realitātē šie cilvēki ir emocionāli miruši.” Un ko tu viņam iebildīsi, arī neskatoties uz visiem “trakā” parametriem? Tostarp šādus vārdus tur neviens nevēlas uzklausīt arī mūsdienās – ne pašās ASV, ne tās pakalpīgo pielūdzēju aprindās.

Biogrāfi vienojušies, ka Džims par tādu kā savu mērķi bija izvirzījis apmāto ideju atmodināt visus šos cilvēkus. Visus! Viņš vēlējās piespiest viņus nevis tikai pļāpāt par brīvību, bet gan iet un izkarot to. Proti: lauzt sienas, kauties ar policiju, kopumā nomēzt visu to buržuāziski liekulīgo, melīgo iekārtu, kurā dzīvoja pati Amerika un ko tā vēlējās un joprojām vēlas uzspiest arī visai pārējai pasaulei.

Reklāma

Protams, tā bija absolūti pretvalstiska stāja, noziegums pret valsti – lai kāda arī tā būtu. Un Džimu par to neieredzēja, vajāja, bieži arestēja un mēģināja saukt pie atbildības. Viņš ir arestēts par nepiedienīgu uzvedību, musināšanu uz dumpi, kautiņiem ar policistiem, neskaitot arestus par automašīnas vadīšanu reibumā un bez autovadītāja apliecības un tamlīdzīgi. Un daudzos līdzīgos gadījumos viņš par tādiem pašiem gājieniem palicis neaizturēts, tikai šķietami savaldīts... Taču viņš palika nepāraudzināms, turklāt tādu kā nesodāmības apziņu palīdzēja saglabāt arī draugu regulāri veiktās gigantiski lielās drošības naudas iemaksas, kas teju vienmēr pasargāja viņu no reālas nokļūšanas aiz restēm. Viņš eksistēja pats savā pasaulē, nezin kāpēc jutās tur mērenā drošībā un centās no turienes sakliegt visus, kas atrodas pretējā pusē. 

Biogrāfi uzskata, ka, iespējams, šā pēdējā iemesla dēļ Džims tik ļoti labprāt atsaucās ikvienam, kurš vēlējās viņu intervēt. Viņš allaž juta neatvairāmu vēlmi paskaidrot cilvēkiem to, ko cenšas sasniegt, jo sevišķi tāpēc, ka vairākums pilnībā acīmredzami pat nemaz nevēlējās to saprast, tā vietā labprātāk uzlūkojot viņu tikai kā rokmūzikas elku, kurš vienkārši jāpielūdz. Līdz noteiktai robežai viņš piekrita būt viņu dievība, un tik ilgi, cik vispār ļāva fiziskie spēki, viņš arī centās tādā veidā pacelt šo apmāto pūli, šo nepārvaramo smagumu sev līdzi debesīs. Bet...

Epizode ar ķeltu rituāliem un ģībšanu

Ar Patrīciju Keneliju Džims iepazinās 1969. gada janvārī Ņujorkā nākamajā dienā pēc The Doors koncerta leģendārajā Madison Square Garden. Patrīcija bija jau pietiekami pazīstama persona, viņu dēvēja par “praktizējošo raganu”, un viņa bija ietekmīgā žurnāla Jazz & Pop redaktore. Viņa uzaicināja Džimu uz interviju, kuras laikā, sev par lielu pārsteigumu, konstatēja, ka 

leģendārais skandālists patiesībā tomēr ir negaidīti saprātīgs sarunas biedrs, faktiski pat ļoti gudrs cilvēks, un ar viņu var teju vai nebeidzami risināt intelektuāli ļoti augstvērtīgas sarunas. 

Patrīcija ātri konstatēja, ka ar Džimu atšķirībā no lielākā vairākuma praktiski bez īpašas izglītības esošo rokmūzikas veiksminieku, ar kuriem viņai pārsvarā nācās satikties, ir pat vairāk nekā interesanti vispār būt kopā.

Tostarp viņa pati bija jauna, izskatīga, pietiekami baudkāra sieviete, kura sajuta, kā Džims licis viņas vēderā savu reibinošo danci uzsākt labi zināmajiem taurentiņiem. To viņa nekādā gadījumā nevēlējās laist garām. Viņa apzināti neļāva šo šķietami liktenīgo satikšanos pārtraukt. Protams, viņa zināja par Pamelu un to, cik ļoti arī Džims jau paspējis viņai pieķerties, taču kaut ko bija sajutis arī pats Džims, un viņam absolūti neko nemaksāja acumirklī sameloties, ka viņam ar Pamelu vispār jau nekā neesot... Arī rudmataina, stalta un pavedinoša – Patrīcija patiešām viņam bija ļoti iepatikusies.

1970. gada jūnijā Džims un Patrīcija pat saderinājās, turklāt izmantojot senu ķeltu tradīciju – iegriežot sev rokā, sajaucot viens otra asinis un uzlaizot tās. Ar ķeltu tradīciju pētīšanu bija aizrāvusies Patrīcija, savukārt Džimam tā bija pirmā pieredze un prakse, un pēc asins dzīrēm viņš, kurš baidījās jau tikai no asiņošanas skata vien, zaudējis samaņu. Bet tas vēl nebija viņa gals – līdz tam vēl bija jāgaida vismaz gads. Viņi gan tā arī oficiāli nesalaulājās, taču Patrīcija kopš tā mirkļa uz visiem laikiem uzskatīja sevi par Džima likumīgo sievu un atraitni, turklāt vēlāk pat nomainīja uzvārdu, kļūstot par Morisoni.

Lai kā arī būtu ar tām Džima nīstajām oficiālajām padarīšanām, tomēr viņam kopā ar Patrīciju nebija garlaicīgi, viņš ilgi un plaši runāja ar viņu par literatūru, tostarp arī rakstīja viņai vēstules un dzejoļus. Taču tajos mirkļos, kad viņš piedzērās un trakoja, kad sniedza intervijas citiem tā dēvētajiem glancētajiem žurnāliem un kad pēc kārtējās drošības naudas iemaksāšanas viņu vajadzēja nogādāt mājās no policijas iecirkņa, viņam vienmēr līdzās tomēr bija Pamela. Viņa jau sen kopā ar Džimu regulāri lietoja narkotikas, tostarp pamanoties viņu strauji pāraugt, kļūstot “nopietnāka”, proti, krītot pamatīgā atkarībā no heroīna.

Patrīcija kādā brīdī pavēstīja, ka ir stāvoklī, un pieprasīja lielāku uzmanību un rūpēšanos par sevi. Taču Džims spēja būt ļoti tālu no visām šīm problēmām, no abām šīm sievietēm, vajadzības gadījumā praktiski vispār no visiem un no visas apkārtesošās pasaules. Viņš bija pasācis studēt jaunas robežas: tās, kādas vispār spējīgs izturēt viens cilvēks, un tās, kuru ietvaros viņu pašu spēj izturēt viņa tuvinieki. Un viņam dzīvē vienlaikus bija divas sievietes, un neviena nepadevās, un tā, kura izrādījās stiprāka, palika dzīva, savukārt vājākā ne tikai piedzīvoja Džima nāvi Parīzē, bet pēc dažiem gadiem (1974) arī sekoja viņam.

Savā testamentā Džims visu savu īpašumu bija novēlējis Pamelai, savukārt Patrīcija, šajā ziņā praktiski palikusi ar garu degunu, tik vien spēja, kā pacensties pārrakstīt atsevišķas Džima dzīves epizodes sev maksimāli izdevīgā izgaismojumā. Viņa vēlāk rakstījusi: “Mēs vispār nerunājām par Pamelu Kursoni. Viņai ar mums nebija nekā kopīga. Džims savu dzīvi bija strikti sadalījis pa daļām. Esmu pārliecināta, ka tieši Pamela arī nogalināja viņu, un neviens mani nekad nepārliecinās par pretējo. Iespējams, viņa to paveikusi neapzināti – narkomāni jau nemaz nespēj kaut ko vispār izdomāt iepriekš. Viņa vienkārši centās viņu piesiet sev, kontrolēt viņu vai sodīt par to, ka viņš tomēr pamet viņu – viņa labi zināja, ka viņš grasās to darīt.”

Nekā neiespējama Patrīcijas apgalvojumos nav. Laikabiedri pauduši, ka Džims patiešām esot gatavojies visu savā dzīvē sākt it kā no jauna, iespējams, Pamelu atstājot savā aizmirstamajā iepriekšējā dzīvē, turklāt arī visu grupu The Doors, skatuvi un vispār visus sešus savas dzīves pēdējos gadus, kuru laikā viņš no jauneklīgas rokdievības bija pārvērties uzblīdušā, bārdas rugājiem noauguša satīrā, kurš nepārtraukti ir tik dziļā reibumā, ka vairs tikai ar pūlēm spēj nostāvēt kājās. Visiem bija liels atvieglojums un uzvaras sajūta jau tikai no tā vien, ja tagad koncertos Džimam izdevās neaizmirst dziesmām vārdus. Savukārt tajos gadījumos, kad viņu nevis ar pūlēm nonesa no skatuves, bet pēc uzstāšanās viņš pats nokāpa aizkulisēs – pārējiem grupas dalībniekiem un menedžeriem tie jau bija neaprakstāmi lieli svētki.

Reklāma

Tostarp diemžēl aizvien biežāk nācās atcelt koncertus, jo neviens vairs nejutās pārliecināts, ka Džims vispār ieradīsies. Un viņš patiešām bija pasācis neierasties. Viņš nekad nevienam neteica, kurp dodas, vienkārši iekāpa taksometrā un burtiski pirms pašas uzstāšanās kaut kur pazuda. Tajos gadījumos, kad kaut kā tomēr izdevās viņu uzdabūt uz skatuves, tas tā bija tikai tāpēc, ka viņš tik ļoti neturējās kājās, ka nemaz nespēja nekur aizbēgt. Un tad viņš iznāca un pēkšņi vienalga... kategoriski atteicās “dziedāt”. Kopš laika viņš koncertos vairs nemēģināja nevienu pacelt debesīs, vienkārši stāvēja pie mikrofona un rupji bļaustījās uz tūkstošgalvaino pūli, pieprasot, lai visi vācas prom. Viņš kliedza, ka viņam vairs nevajagot “visus šos sūdus”. Un tamlīdzīgi.

Kas tur īsti palika pāri

Kad Džimam iestājās arī kādas nosacīti gaišākas dienas, viņš esot paudis nožēlu par to, ka izšķiedis tik daudz laika un pūliņu pilnībā bezjēdzīgai rosmei, ka jau tagad neatgriezeniski zaudējis tik daudz dienu un faktiski pat gadu savas dzīves, atrodoties dziļā reibuma stāvoklī. Viņš esot paudis gatavību visu sākt pilnībā no jauna – jo arī bez rokmūzikas taču viņam bija dzeja un kino. Proti, divas nopietnas lietas, kurās viņš izmisīgi tiecās gūt atzinību, kļūt par savējo, taču viņu tur tā arī nekad nepieņēma. Amerikā viņu neatzina par puslīdz vērā ņemamu dzejnieku, lai arī vēlāk daudzi centušies pētīt un analizēt gan viņa dziesmu tekstus, gan tos, kas uzskatāmi par “tīriem dzejoļiem”. Ar kino faktiski bija līdzīgi: viss, ko viņš uztaisīja, ikvienam skatītājam un vērtētājam lika neglābjami vilties. Bieži vēstīts, ka būtībā jau tieši to, ka viņu neatzina kā dzejnieku, viņš esot pārdzīvojis visvairāk, vissmagāk...

Ierakstot visu nepieciešamo izejmateriālu jaunākajam The Doors albumam “L.A.Woman”, 1971. gada pavasarī Džims pieprasīja atelpu, kuras laikā, iespējams, patiešām grasījās uzsākt pilnībā jaunu dzīvi. Grupas biedri viņu vairs nekad neredzēja. Džima pasaulē grupa The Doors nekad nav bijusi nekas īpašs, un tur līdz ar viņa nozušanu no šīs pasaules izjūk arī tā, savukārt visus ierakstus, koncertus, dzejas, dienasgrāmatas un filmas bez maksas izdala visiem, kuri vien to vēlas saņemt. Tā tas ir vai bija Džima pasaulē. Bet realitātē grupa ar to pašu nosaukumu pastāvēja vēl pietiekami ilgi, piemēram, vēl 2008. gadā pat izdeva kārtējo albumu – dubultais koncertalbums no 1967. gada uzstāšanās Sanfrancisko “Live at The Matrix”. Tiesa, 2013. gadā 73 gadu vecumā nomira Manzareks, un kopš tā laika palikušie divi dalībnieki gan neko lāgā ievērības cienīgu nav vairs pasākuši.

1971. gada pavasarī Džims kopā ar Pamelu aizbrauca uz Eiropu, apmetoties Parīzē, kur viņš bija iecerējis atpūsties no mūzikas un pastrādāt ar sava dzejoļu krājuma sagatavošanu publikācijai. Gan Džims, gan Pamela tajā laikā jau bija ļoti nopietnā pakāpē atkarīgi no narkotikām – dienā viņi parasti malkoja alkoholu, bet vakarā uzņēma heroīnu. Tā gada 3. jūlija naktī aptuveni pulksten piecos no rīta Pamela atrada Džimu bez dzīvības pazīmēm vannā...

Saistībā ar to, ka amerikāņu dziedātājs nomira Francijā, atbilstoši vietējiem likumiem viņa mirstīgo atlieku sekciju neveica. 

Mediķi par nāves iemeslu oficiāli pasludināja akūtu sirds nepietiekamību, ko izraisījusi narkotiku pārdozēšana. 

Lielākajai daļai šī versija tomēr likās un, patiesību sakot, vēl joprojām šķiet absolūti nepārliecinoša, tāpēc jau faktiski uzreiz uzradās arī daudz dažādu alternatīvo variantu, ieskaitot pašnāvību un tostarp arī tās inscenējumu FIB speciālistu izpildījumā. Pēdējai par labu vairāk vai mazāk liecināja šā amerikāņu specdienesta nenogurstošā cīņa ar hipiju kustību un tās atsevišķo līderu vajāšana. Vienīgā patiešām reālā Džima nāves apstākļu lieciniece bija Pamela, bet viņa būtībā nekad neko jēdzīgu tā arī nav liecinājusi, turklāt pati pēc trim gadiem nomira un, kā vēstīts, arī no narkotiku pārdozēšanas.

Kretīnu deja Parīzes kapsētā

Džims apglabāts Parīzes leģendārajā kapsētā Perlašēzā, kur viņa kapavieta vēl joprojām ir visas pasaules The Doors pielūdzēju un faktiski visu rokmūzikas un tajā ieslēptā dumpīguma gan atklāto, gan slēpto atbalstītāju tāda kā svētceļojuma vieta. Vienalga – vai patīk The Doors mūzika vai arī ne tik ļoti. Bet saistībā ar šo faktu šā raksta autoram ir neliels paša piedzīvojums.

Džima Morisona kapavieta Perlašēzas kapsētā Parīzē.

Tas notika 1993. gadā, kad pirmie brīvās ceļošanas vēji pēc tā dēvētā dzelzs priekškara krišanas bija aiznesuši arī mani līdz Parīzei. Uz dažām dienām, ar superminimālu naudas daudzumu kabatā, ar bezmaksas nakšņošanu pie bijušā darba kolēģa, kurš tolaik strādāja Latvijas vēstniecībā, un ar ārkārtīgi askētisku ēšanas programmu. Perlašēzas kapsētu atradu viegli, jo par to vēstīts praktiski visos ceļvežos. Metro pieved tieši klāt. Tikpat viegli tur atradu arī galveno informatīvo stendu, kurā kā savdabīgā kapsētas kartē ar cipariem iezīmētas visu šajā unikālajā kapsētā apglabāto dižgaru kapavietas, un tad kļūst saprotams pareizais virziens uz tām. Loģiski spriežot, tur vajadzētu būt arī Džima Morisona kapavietai. Taču... nav gan. Pareizāk sakot, tāds ieraksts tur nepārprotami bijis, taču vārda vistiešākajā nozīmē izkasīts tā, ka palicis tikai liels balts plankums. Atceros, pirmajā mirklī nodomāju – tas atrodas mēreni augstu, proti, tā, ka vispār vajadzīgas krietnas kāpnes, lai tiktu klāt. Interesanti gan, vai ne? Bet interesantais vēl tikai bija sagaidāms.

Kamēr es tur tā bolījos un brīnījos, dažu metru attālumā kāds franču policists – nešaubīgi tieši ar kārtības uzturēšanu kapsētā saistīts – laiski, bet pietiekami gari un plaši par kaut ko sarunājās ar kādu no darbiniecēm. Manuprāt, abi ar acs kaktiņu labi redzēja un visnotaļ pareizi saprata manu knosīšanos, iespējams, arī atbilstoši novērtējot garmataino ārējo paskatu. Nākamajā mirklī man jau bija nobriedis plāniņš: spēru dažus soļus policista virzienā, maksimāli laipnā angļu valodā vispirms atvainojos par traucēšanu un tad gatavojos izteikt savu jautājumu, taču... Policists veica elegantu pagriezienu uz puspapēža un palika joprojām pret mani tā kā ar muguru. Es mēģināju vēlreiz nokļūt viņa redzamības zonā, taču franču ments atkal tikai viegli uzgrieza man pusmuguru. Turklāt viņš ne mirkli nepārtrauca tērgāt ar dāmu, kura arī tikpat elegantā kapu pāra dejas solī griezās prom no manis kopā ar pogainajā formas tērpā ietērpto īpatnējo varas pārstāvi.

Varbūt viņi abi arī smīnēja? Nezinu. Varbūt. Bet, vārdu sakot, es biju pietiekami neattapīgs un veicu vēl arī trešo pieklājības pārpilno mēģinājumu palūgt padomu, kā sekmīgāk nokļūt līdz Džima Morisona kapavietai, taču tagad jau izpelnoties pilnībā izšķirošu iznīcinošās attieksmes demonstrējumu. Policists un kapu kundze lietišķi beidza savu nezin-par-ko sarunu, sirsnīgi bonžūrējot atvadījās, katrs pagrieza man pavisam un pilnībā savas muguras un vienkārši aizgāja prom. Viņiem šitādu jautātāju laikam te katru dienu uzrodas gluži vai melnais mākonis. Un mans “excuse me, sir” sačervelējies nokrita zemē uz sīkšķembainiem oļiem izklātā celiņa un turpat arī sašķīda gabaliņos, acumirklī izkūpot gaisā gluži kā viegls Džima kāsīša dūms pirms iznāciena uz skatuves smacīgā jeņķu viskija bārā pārdesmit sajūsmā kliedzošu meitenīšu priekšā...

Bet arī tas vēl nedrīkstēja būt viss. Es tomēr atradu gan to, ko biju meklējis! Pats. Un turklāt ātri un viegli. Ar novēlošanos visu beidzot pareizi sapratis un bez īpaši lielas kreņķēšanās norijis pilnībā atklāto apvainojumu, sāku haotiski slīdēt dziļāk leģendārajā kapsētā pa platāko no vairākiem celiņiem, kas veda prom no apskādētā informācijas dēļa, par kuru tagad bija skaidrs – tādā augstumā tur kaut ko tik izmisīgi izkasīt laukā var tikai gluži sankcionētā, legālā kārtā, piemēram, policijas amatpersonas izpildījumā, uzkāpjot pa speciāli piegādātām, drošām kāpnēm. Varbūt kādi divi vēl tikpat labi noauguši vīri tās drošības pēc pieturējuši...

Reklāma

Vārdu sakot, gāju tāpat vien, sak, apskatīšos vismaz kaut ko citu, to pašu Balzaku, Šopēnu vai Žoržu Sandu un tamlīdzīgi. Bet vienā brīdī atskārtu, ka paeju garām jau kārtējam kapa piemineklim ar man neko neizsakošiem cilvēku vārdiem, nesaprotot, kas tomēr mani tur piesaistījis vai kas tur īsti nav kārtībā. Un tikai pie kāda desmitā viss kļuva saprotams. Nežēlīgi skarbajā grafiti manierē vismaz uz katra otrā vai trešā kapu pieminekļa bija ar krāsu uzpūsts vārds “Jim” un zem tā vēl arī bultiņa ar virziena norādījumu. Tādā veidā šīs bultiņas uzrādīja arī visus pagriezienus, eleganti līkločaini aizvedot mani tieši līdz Džima Morisona kapavietai. Un tā tur varēja nokļūt pa jebkuru celiņu, ienākot kapsētā pa jebkuriem vārtiņiem no jebkura gala vai malas.

Teiksim tā: glīti jau neizskatās, nevar noliegt – kapiņi tomēr apskādēti gan. Un – jo tuvāk nāca meklētā kapavieta, jo vairāk dažādu uzrakstu uz pieminekļiem. Godīgi sakot, visnelāgāk izskatījās tieši pie paša Džima Morisona ne īpaši izcili noformētās kapavietas. Tur aptuveni 10 metru rādiusā viss izskatījās gluži kā Hārlemā patiltē – ņirbošā krāsu izpildījumā blīvi cits pie cita un dažviet pat savstarpēji pārklājoties noformēti izteicieni, saukļi un veltījumi Džimam. Un daudzviet varēja arī skaidri saskatīt dzēšanas pēdas. Acīmredzot periodiski visu šo uzrakstu kakofoniju pilnībā likvidē, izkodinot tā, ka akmenī paliek viegli bālganbalti plankumi – faktiski tādi paši, kādus redzēju Džima kapa norādes vietā kapsētas kartē. Un – jau pēc neilga laika tas viss atkal no jauna dāsni norakstīts, atkal visviet savilktas norādošās bultiņas!

Vai tādā gadījumā varētu labāk saprast iepriekš aprakstīto franču policista rīcību, kurš acīmredzami jau tikai no manām ķermeņa kustībām un jau no krietna attāluma ar acs kaktiņu vien saprata, ka esmu kārtējais “tur tā idiota pielūdzējs”, kura dēļ viņiem te augām dienām jānodarbojas ar visām tām cūcībām? Iespējams. Vai, kā mūsdienās bieži mēdz teikt – viss tomēr atkarīgs no tā, no kuras puses uz to paskatās (no tās pašas sērijas “tas ir kaut kas pavisam cits”). No kapsētas darbinieku puses skatoties, tas gluži noteikti izskatās nelāgi, kaitinoši. Savukārt no Džima puses... Visdrīzāk, tieši pret šādu attieksmi, šādu domāšanu, šādu varas un kopumā visas tā laika sabiedrības izturēšanos jau viņš iestājās. Kā kopumā visa 60. gadu un 70. gadu paša sākuma rokmūzikas dumpīgā, nepiegludinātā un vēl pilnībā nekomercializētā, nebanalizētā subkultūra, hipiju kustību ieskaitot. Varbūt savdabīgi, traģiski, pārgalvīgi un zināmā mērā pat muļķīgi viņš to darīja, taču cik viņam tomēr daudz apzināto un neapzināto sekotāju visā pasaulē. Un tieši to viņam laikam nekad nepiedos – jo neko neiespēj viņam padarīt...

Savukārt var piebilst, ka Džima tēvs, kuru viņš bija “apglabājis” jau 60. gadu vidū, nodzīvoja līdz 89 gadu vecumam, un savā nāves dienā 2008. gadā nevis atvadījās no sava pirmdzimtā dēla, bet gan no sava karakuģa...

Tāds kā šamaniskais gala vērtējums

Džimam piemita ļoti savdabīgs “citas pasaules” redzējums, un viņš, piemēram, bieži ārēji pievilcīgā meitenē saskatīja vampīrisku būtni, popkorna pārdevējā – sērijveida slepkavu, bet ļaužu pārpilnā pilsētā – tuksnesi. Visa Amerika ar tās miljoniem iedzīvotāju Džimam šķita ar kapakmeņiem pielīdzināmiem debesskrāpjiem un ātrgaitas šoseju siksnām iegrožota gigantiska kapsēta. Vecāki viņam tā arī nekad nepārstāja būt monstri, slepkavas un varmākas, kuri to vien tikai vēlējušies, kā samaitāt viņa mūžīgo dvēseli. Žūpošana atbrīvoja viņa dvēseli, bet tādējādi atsvabinātais prāts vairoja jaunus murgus, kas savukārt pieprasīja aizvien jaunas atbrīvošanās devas. Tāds bija Džima šaušalīgais dzīves ritenis.

Raibā no ģimenēm aizbēgušo pusaudžu, sapīpējušos muzikantu, bārdaino bitņiku, neatzīto dzejnieku bandu masa dīki klaiņāja Kalifornijas pludmalēs un dirnēja bāros, vienlaikus it kā smagi verot tās pašas Durvis uz kaut kādu savdabīgi visaptverošu, nekam un nevienam nepiederošu mīlas Ēdeni. 50. gados varas režīms šo paradīzi turēja faktiski aizslēgtu, kā apmeklējumiem aizliegtu zonu, iegrožotu ar virkni noteikumu un nosacījumu. Bet 60. gadu vidū šo saulainās Kalifornijas Ēdeni triecienā ieņēma kaut kas jauns un lielā mērā negaidīts. Kloākas čuguna vāks bija nocelts. Iestājās vispārēja sajūsma. Tā dēvētā brīvā mīla bija uzvarējusi. Bet: vai tā piešķīra vairāk, nekā bija sagrāvusi?

Un Džims katrā ziņā bija vadošais tipāžs. Viņš acumirklī iemīlējās (šķiet) katrā meitenē, kuru sastapa, un viņš viņas visas uzreiz arī gribēja – tiešā un burtiskā veidā. To varētu vērtēt kā savdabīgu iemīlēšanos pašam sevī, savā dzīvē vai savā dzīves veidā. Un faktiski jau to sekmēja arī pašas meitenes – no viņām neglābjami staroja tā pati sava dzīvesveida beznosacījumu mīlestība. Un Džims negausīgi iemīlējās šajos burvīgajos, atvērtajos un neglābjami pavedinošajos radījumos. Brīvā kritienā nolaidies lejup jeb tātad atbrīvojies no vecākiem, no tēva mājas, no potenciālās karjeras māņiem un strādāšanas izredzēm, viņš sajutās iemantojis to caurspīdīgo, viscauresošo zeltīto gaismu, kas tad arī esot tā mīlestība. Viņam ikviena iela 60. gadu vidū bija Mīlas iela (Love Street), un viņš bija gatavs ikvienai pretim nākošai meitenei saukt acīs: “Hello I Love You!” Un sauca arī. Arī pēc tā, kad dažas reizes tikai ar lielām grūtībām bija spējis izvairīties no, teiksim tā – smagākiem miesas bojājumiem par huligānisku uzmākšanos...

Vārdu sakot, šajā aspektā Džims bija klasisks “visdrāzējs”, kuram šķita, ka tieši tas un nekas cits ir dzīves galvenais uzdevums. Un par to lielā mērā arī nav jābrīnās, jo tajā laikā un tajā vietā nevis karavīrs vai lidotājs, nevis politiķis vai miljonārs, bet gan trakulīgas rokgrupas solists, kurš jaudīgas elektroģitāru un bungu komplekta dārdoņas pavadījumā brīžiem izkliedz, bet brīžiem izgārdz vai izsten kaismes un seksuālu divdomību pārpilnus tekstus, bija tas vispārējais varonis, kurā iemīlējās visas meitenes, kuras visas karsti vēlējās, lai tieši viņš pārguļ ar katru no viņām. Ārēji viņas liekulīgi kratīja galvu, bet iekšēji pēc tā nenovēršami ilgojās.

Biogrāfi noformulējuši šādi: klubu skatuve padarīja Džimu vēlamu, bet slava – brīnišķīgu. Viņš kļuva par bulvāru nakts karali, runas par viņu strauji izplatījās pludmalēs, bāros un hipiju kopienās. Meitenes nevaldāmi stāstīja cita citai par trakulīgo skaistuli apspiestajās ādas biksēs, un visas acumirklī viņu sagribēja.

Džims un faktiski jau laikam arī visi The Doors dalībnieki lielā mērā sirga ar tipisko katras jaunās paaudzes sākumstadijas masaliņu tipa infekciozo māņu ideoloģiju, proti, viņi jau nu gan nākuši “mainīt šo pasauli”. Parasti puslīdz kaut kā vēl pārciešot pirmo un otro neveiksmi, tomēr pēc trešā aplauziena šie censoņi vai nu aiziet bojā, vai kļūst par psihoterapeitu un reliģiskas ievirzes dvēseļu pseidodziedniektēvu upuriem jeb pastāvīgajiem klientiem, vai arī tie no viņiem, kuri apveltīti ar iedzimtu stingrāku iekšējo mugurkaulu un patstāvīgas domāšanas spēju, vienkārši nogriež matus, ietērpjas uzvalkā, apsien kaklasaiti un iet beidzot kaut ko strādāt. Jo – turpat uz papēžiem jau min nākamā jauno “pasaules pārveidotāju” paaudze ar saviem ideāliem...

Bija sanācis tā, ka pretēji sava laikmeta futūristiskajai vētrai Džima teksti un The Doors radītās skaņas sanāca drūmas, pašierobežojošas un faktiski tādas kā nākošas no viņpasaules, kā “baisie komandora soļi”. Šā iemesla dēļ grupas kopīgo skanējumu pat nodēvēja par “arto–roku” (nejaukt ar artroku), uzmeklējot tajā atsevišķas paralēles ne tikai ar Arturu Rembo, Edgaru Alanu Po un Aleksandru Bloku un citiem šausmu un pļēgurošanas apdziedātājiem, bet arī Antonenu Arto un viņa cietsirdības teātri. Un tas jau lielā mērā izskanēja kā sava veida baiss brīdinājums par to, ka daudzas arī tā laikmeta vētras un dziņas izčākstēs, tās prasmīgi savaldīs, sagremos un pārvērtīs pilnībā nekaitīgos pieradinātā ikdienišķuma atribūtos. Un daudz kas tieši tā noticis, turpina notikt un laikam jau neizbēgami arī notiks ar katru nākamo “pasaules pārveidotāju” paaudzi.

1991. gadā režisora Olivera Stouna filmā “The Doors” Vels Kilmers atveidoja Džimu Morisonu un Mega Raiena – Pamelu Kursoni.

Džima dzīves gaitas dāsni aprakstītas presē un dokumentālajos vēstījumos, tostarp pieminētas arī literatūrā – pamatā fantastikā, piemēram, Stīvena Kinga, Saimona Grīna un citu autoru darbos. Taču laikam jau visspilgtākais ir Olivera Stouna kinodarbs “Durvis”, kur galveno lomu Džimu atveido lieliskais Holivudas aktieris Vels Kilmers. Kolēģi pauduši, ka Kilmers ne tikai uzvarēja 200 šīs lomas potenciālo pretendentu konkursā, bet vēlāk vienkārši satriecoši visus pārsteidza ar spēju gan izskatā, gan emocionāli teju vai ideāli līdzināties Džimam, gan tostarp arī pilnībā negaidīti tuvu ieturēt viņa vokālās (ne)dotības. Tiesa, vēlāk gan režisors, gan Kilmers saņēma arī skarbu kritiku par to, ka filmā Džims tomēr parādīts kā pārlieku nekontrolējams sociopāts – katrā ziņā Džima tuvinieki un tostarp arī grupas The Doors biedri pauduši, ka realitātē viņš tomēr neesot bijis tik ļoti jau nu primitīvs.

Daži Džima Morisona citāti

  • Īsta dzeja ne par ko nerunā, tā tikai norāda uz iespējām.
  • Cietsirdība ne vienmēr ir ļaunums. Ļaunums ir apmātība ar cietsirdību.
  • Manuprāt, tie ir meli, kad cilvēki apgalvo, ka vēlas būt brīvi, uzstājot, ka brīvība viņiem ir visvēlamākais, svētākais un vērtīgākais. Suņa murgi! Cilvēkiem ir bail kļūt brīviem, viņi ķeras pie savām važām.
  • Zini, draugs, vai nu tu tici sev, vai arī tu krīti.
  • Ir lietas, par kurām mums gan ir priekšstats, gan arī tāda nav, un starp tām ir Durvis.
  • Ienaids – tās ir ļoti nenovērtētas jūtas.
  • Manuprāt, cilvēki pretojas brīvībai tāpēc, ka bīstas nezināmā. Bet tas taču ir smieklīgi... Viss nezināmais kaut kad jau ir bijis izzināts, tas mitinājies mūsu dvēselēs... Un tikai milzīgas iedomātas izbailes saved jūs ar seju pret seju, noved līdz konfrontācijai pašiem ar sevi. Ielūkojieties dzīlēs, saskatiet šo šausmu saknes! Tad šausmas zaudēs savu spēku, un bailes no brīvības atkāpsies un izzudīs. Jūs esat brīvi.
  • Neviena vērienīga revolūcija nav iespējama bez personīgās revolūcijas personības līmenī. Tai vispirms jānotiek iekšēji.
  • Ja arī manai dzejai ir mērķis kaut ko sasniegt, tad tā ir cilvēku atbrīvošana no tām aprobežotajām metodēm, ar kurām viņi redz un jūt.
  • Vissvarīgākais brīvības aspekts – būt tam, kas esi.
  • 20. gadsimta kultūras slimība ir nespēja sajust savu realitāti.
  • Es sevi redzu kā lielu ugunīgu komētu, lidojošu zvaigzni. Visi apstājas, rāda ar pirkstu un sajūsmā sačukstas: “Paskatieties uz šo!” Un tad – žvīks, un manis jau nav. Un vairs viņi nekad neredzēs neko līdzīgu un nekad nespēs mani aizmirst. Nekad.
  • Mīlestība ir sapnis. Sapņi ir labi, taču nav jābrīnās, ja nākas pamosties asarās.
  • Nāve atgadās tikai vienu reizi. Es negribētu to nogulēt.
Reklāma
Reklāma
NEZINĀMAIS ZINĀMAIS
Reklāma