Arī šajā ziņā šiem Malaizijas folkloras dīvaiņiem viss ir “gluži kā pie cilvēkiem”.
Vietējās leģendas vēstī, ka Malaizijas salā Borneo un turpat līdzās esošajā Malakas pussalā mītot kāda tauta, kas gluži noteikti neesot no mūsu pasaules. Šo tautu mēdz dēvēt dažādi: apslēptie ļaudis, gaismas ļaudis vai svilpojošie ļaudis. Vietējā izloksnē viņus dēvē par Orang bunian, kas aptuveni tulkojams kā “cilvēki, kuri izdod skaņas”.
Dažādas leģendas un teorijas
Viena no galvenajām īpatnībām ir tā, ka savām acīm šīs būtnes praktiski neviens neesot redzējis, toties daudzi dzirdējuši džungļos plosāmies biedējošus viņu svilpienus, aurus vai dziedāšanu. Turklāt vietējie iedzīvotāji patiešām nevainojami orientējas dzīvniekos un putnos, tāpēc vairāk nekā labi zina, kādas skaņas mēdz radīt dažādas zināmās dzīvās būtnes. Taču šos neparastos kliedzienus pagaidām neviens tā arī nav spējis identificēt.
Katrā ziņā svilpojošie ļaudis ir iecienīti vietējās folkloras un pasaku varoņi. Savukārt tie daži, kuriem tomēr esot palaimējies viņus redzēt, apraksta viņus kā spokaini puscaurspīdīgas un neticami kārnas būtnes, kas kopumā tomēr esot ļoti līdzīgas cilvēkiem. Turklāt šie ļaudis esot arī neparasti daiļi, pilnīgām vienlaidu lūpām un maķenīt uzsmailinātām ausīm. Parasti viņi mēdzot ģērbties tradicionālā attiecīgās apkaimes cilvēku apģērbā, taču visādi citādi esot neticami līdzīgi Rietumu civilizācijas folklorā aprakstītajiem elfiem.
Svilpojošie ļaudis leģendās bieži apveltīti ar pārdabiskām spējām, piemēram, teleportēšanos, lidošanu, domu nolasīšanu un tamlīdzīgi. Tāpat viņi var kļūt neredzami visiem apkārtesošajiem, un viņiem piemīt kaut kas līdzīgs tā dēvētajai garīgajai redzei. Pārsvarā viņi mītot kokos, augstu kalnos esošo džungļu biezokņos, guļ savdabīgos iekarināmos maisos, bet no koka uz koku pāriet, izmantojot virves un dažādu konstrukciju novītas trepes.