Padomju valdības rīcība lielā bada laikā kvalificējama kā genocīda akts.
Par pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā bada visspēcīgāk skartajiem PSRS rajoniem varot uzskatīt tos, kas jau tā dēvētajā pirmsrevolūcijas periodā ražoja daudz graudu un kur vēlāk bija visvairāk kolektivizēto zemnieku saimniecību, lai gan īpatsvara aspektā vislielākos zaudējumus kā tauta cietuši kazahi, kas bija nevis zemkopju, bet gan lopkopju tauta – un viņu gadījumā katastrofālas sekas izraisīja kolektivizācijas laikā īstenotā lopu kopīgošana.
Represijas tieši pret lauku iedzīvotājiem
Viens no krīzes nopietni skartajiem rajoniem bija Rostova pie Donas. Pēc tā, kad 1932. gada 2. novembrī īpaša komisija Lazara Kaganoviča vadībā sasauca visu Ziemeļkaukāza partijas organizāciju sekretāru sanāksmi, kurā pieņemta rezolūcija: “Saistībā ar graudaugu krājumu sagādes plāna apkaunojošo izgāšanos piespiest vietējās partijas organizācijas salauzt sabotāžu, ko sarīkojuši kontrrevolucionāri noskaņotie budžu elementi, apspiest lauku komunistu un kolhozu priekšsēdētāju, kuri vada šo sabotāžu, pretošanos.”
Pret daudziem melnajā sarakstā iekļautajiem apgabaliem īstenoja virkni ļoti skarbu pasākumu: visas produkcijas izņemšana no veikaliem, tirdzniecības pārtraukšana, visu esošo kredītu apturēšana, aplikšana ar augstiem nodokļiem, sabotāžas rīkotāju un “sociāli atsvešināto un kontrrevolucionāro elementu” arestēšana un tiesāšana paātrinātā procedūrā, kas jānodrošina drošības dienestam jeb toreizējam OGPU. Tajā gadījumā, ja sabotāžas tomēr turpināsies, vajadzētu sākties masveida deportācijām.
1932. gada novembrī arestēja vismaz 5000 Ziemeļkaukāza komunistu, kuri bija apsūdzēti “noziedzīgā līdzjūtībā saistībā ar graudu nodrošināšanas plāna sabotāžu”, un kopā ar viņiem tiesāja vēl arī aptuveni 15 000 kolhoznieku. Savukārt tā paša gada decembrī sākās masveida deportācijas, kurās dažkārt vienā reizē izveda uzreiz visu staņicu jeb ciemu.