“Kults jau bija, bet vai patiešām bija personība?”
Pagājušā gadsimta 50. gados Maskavas Sarkanajā laukumā speciāli ierīkotajā Mauzolejā līdzās proletariāta revolūcijas vadonim Vladimiram Ļeņinam kādu laiciņu atdusējās arī par padomju tirānu dēvētais Josifs Staļins. Drīz viņu tomēr “izrakstīja” no šīm mūža mājām un apglabāja pieticīgākos apstākļos pie Kremļa sienas. Daudziem varētu šķist, ka šajā jautājumā viss ir ļoti vienkārši. Taču mūsdienās, pamazām veroties vaļā iepriekš noslepenotiem dokumentiem, par daudziem tā laika notikumiem un jo sevišķi to interpretācijām tomēr sāk veidoties gluži cita, no oficiāli uzturētās un izplatītās versijas pat ļoti atšķirīga aina.
Kad tvēriens sāk zaudēt spēku
Protams, grūti piemeklēt līdzvērtīgu spēlētāju Staļinam prasmē izrēķināties ar saviem pretiniekiem līdzgaitnieku aprindās – gan reālajiem, gan iedomātajiem. Visaugstākā ranga valsts amatpersonas viņa klātbūtnē mulsa un svīda reālās bailēs par savu dzīvību, viņš manipulēja ar vistuvākajiem, bez liekām ceremonijām izturējās pret nopelniem bagātajiem revolucionāriem. Savukārt viņus visus nomainošo jauno eliti Staļins pats personīgi audzināja atbilstoši pātagas un burkāna principam: no vienas puses, padomju dzīvesveidam pat nepiedienīgas privilēģijas, no otras – nepārejoši aresta, ieslodzījuma un nošaušanas draudi. Turklāt nolūkā neļaut ne mirkli atslābināties viņš vienkārši tāpat vien regulāri rīkoja vadošo aprindu tā dēvētās paraugtīrīšanas.
Bija burtiski tikai daži, ja pat ne faktiski tikai viens izredzētais Staļina favorīts, un tas bija par ģeniālu administratoru iedēvētais Lavrentijs Berija, kurš jo sevišķi pēc kļūšanas par padomju specdienestu vadītāju arī bija apveltīts ar faktiski neierobežotu varu. Tikai ar vienu vārdu Berija varēja likvidēt jebkuru padomju pilsoni un allaž – par lielu patikšanu savam saimniekam jeb Staļinam. Zināms, ka 30. gados NKVD paspārnē sāka darboties īpaši slepena laboratorija, kuras darbinieki tiem nežēlastībā kritušajiem cilvēkiem, kurus kaut kādu iemeslu dēļ nedrīkstēja vienkārši arestēt, pamanījās iešļircināt tieši šajā slepenajā laboratorijā ražotu indi, pēc kā cilvēks nomira šķietami gluži dabisku iemeslu dēļ. Proti, tiklīdz kāds no Staļina tuvākajiem līdzgaitniekiem iemantoja pārāk lielu popularitāti un pat sāka uzdrošināties rīkoties patstāvīgi, ātri vien ar viņu notika kaut kas tāds, kā dēļ viņam bija pāragri jānomirst.