Tā visa rezultātā Krievija saņēma ļoti prasmīgi noorganizētu, saliedētu un jaudīgu kriminālo sabiedrību.
Labi zināms, ka arī Krievijā problemātiska vide allaž bijusi noziedznieku pasaule, un tā tas tur ir arī mūsdienās. Lai gan vienlaikus zināms, ka mūsdienās sākts īstens karš pret tā dēvētajiem likumīgo zagļu principiem ieslodzījumu vietā. Tiesa, tas gan nav nekas īpaši jauns, jo pārskatāmajā vēsturē jau bijuši vismaz divi vērienīgi mēģinājumi salauzt mugurkaulu kriminālajām tradīcijām, abām reizēm tā arī nevainagojoties vērā ņemamiem panākumiem. Turklāt pašu krievu pētnieki pauž: pirmais mēģinājums pat esot bijis tik fatāls, ka valsts vēl šodien neesot pilnā mērā izstrēbusi tolaik savārīto ziepju virumu...
Otrais pasaules karš tolaik PSRS sastāvā esošajā Krievijā ienāca 1941. gada 22. jūnijā, bet jau 12. jūlijā PSRS Augstākā Padome izdeva vairākus rīkojumus par dažu ieslodzīto kategoriju pirmstermiņa atbrīvošanu. Nolūkā operatīvi aizbāzt caurumus frontē, turp nosūtīja iepriekš notiesātos par, piemēram, sistemātisku izvairīšanos no darba, kā arī par dažādiem salīdzinoši maznozīmīgiem sadzīves noziegumiem. Drīz viņiem pievienojās par dažādiem reglamenta pārkāpumiem notiesātās militārpersonas. Tādā veidā kopumā Sarkanās armijas ierindu visnotaļ operatīvi papildināja aptuveni 420 000 bijušo cietuma un koloniju ieslodzīto, kurus savā ziņā par īstiem kriminālnoziedzniekiem pat lāgā nevarēja uzskatīt. Notiesātie. Zeki.
Taču dzīvā spēka zaudējumi frontē bija katastrofāli lieli, tāpēc drīz padomju valdībai atkal nācās atcerēties ieslodzītos, un 1942. gada janvārī PSRS Augstākās tiesas plēnums pieņēma lēmumu nosūtīt armijā arī tās personas, kuras saņēmušas sodu ne vairāk par diviem gadiem ieslodzījumā. Krievu pētnieks Igors Kijans paudis: ja ņem vērā to, ka tolaik Kriminālkodekss par parastu zādzību paredzēja trīs mēnešu nosūtīšanu uz nometni, bet par zādzību sēriju – līdz vienam gadam, ceļš uz brīvību caur fronti tādējādi pavērās tomēr arī profesionālajiem noziedzniekiem...