Jautājums, protams, ir arī tāds: vai tamlīdzīga scenārija gadījumā “mazs kodolkarš” pāraugs arī lielajā?
Kopš momenta, kad amerikāņi nometa atombumbas uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki, acumirklī noslepkavojot desmitiem tūkstošu un sakropļojot simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju, pagājuši jau teju astoņdesmit gadi. Šajā laikā cilvēces attieksme pret kodolieročiem vairākkārt mainījusies – no īpatnējas eiforijas saistībā ar atoma savaldīšanu pirms šķietami neizbēgamā kara, līdz absolūtai “bumbas” noraidīšanai un arī jaunai kodolšantāžai. Mūsdienās būtu svarīgi zināt kaut vai to, kurām pasaules valstīm patlaban ir sava atombumba un kurām tā varētu uzrasties jau vistuvākajā laikā.
“Kodolklubs”. Ilgdzīvotāji un “jaunatne”
Vārdu salikums “Kodolklubs” kalpo kā vispārpieņemts nosacīts apzīmējums, ar kuru saprot valstis, kuru rīcībā ir kodolieroči. 2023. gada vidū šajā klubā bija deviņas valstis, lai gan esot zināms, ka jau drīz to varētu papildināt vēl vismaz piecas valstis.
Pie tā dēvētajiem šā kluba aborigēniem jeb ilgdzīvotājiem jāpieskaita četras valstis: ASV, Krievija (PSRS), Britānija un Francija. Zināms, ka ASV pirmo atombumbu izmēģinājumi notika 1945. gada vasarā, un jau burtiski tikai pēc dažām nedēļām ar tām jau notika uzbrukumi reāliem mērķiem, sagraujot Japānas pilsētas Hirosimu un Nagasaki un nogalinot iepriekš nepieredzēti daudz civiliedzīvotāju. Šajā materiālā pie tamlīdzīgām morāles tēmām vairs neatgriežoties, šeit gan tikai piebildīsim, ka vēl nesenajā vizītē Japānā arī patlabanējais ASV prezidents atteicās publiski vismaz atvainoties japāņiem par šo 1945. gada augustā veikto kara noziegumu...
Pēc četriem gadiem, 1949. gadā, sava atombumba bija arī ASV nīstamākajam ienaidniekam PSRS, un kopš tā momenta pasaule vairs nevarēja būt, kā pieņemts izteikties mūsdienās, vienpolāra. Par trešo kodolvalsti kļuva pati allaž ciešā sazobē ar amerikāņiem esošā Britānija: tur pirmie atombumbu izmēģinājumi notika 1952. gadā, izšaujot tās no fregates Austrālijas rietumu piekrastē. Un par pēdējo “Kodolkluba” tagadējo ilgdzīvotāju kļuva Francija, kas operāciju ar kodēto nosaukumu “Zilā lēcējpele” 1960. gadā īstenoja Sahāras tuksneša smiltājos Alžīrijas teritorijā.