Vairāk nekā pirms pusgadsimta Ķīnas Tautas Republikā sākās par lauksaimniecības kaitniekiem atzīto zvirbuļu vispārēja iznīcināšana. Ķīnas kompartijas rupori vienoti pauda, ka šis vērienīgais pasākums esot “diženākā kauja Ķīnas vēsturē”. Taču realitātē tā beidzās skumji – likvidēto putnu dēļ ārkārtīgi strauji savairojās kaitīgie kukaiņi, kas iznīcināja teju vai visu ražu. Tam, protams, sekoja problēmas ar pārtiku, bads un desmitiem miljonu cilvēku bojāeja.
Trīs gadus maize un ūdens
1958. gadā, izstrādājot otrās ķīniešu piecgades plānu, komunistu pārvaldītās Tautas Republikas vadība ar “lielo stūrmani” Mao Dzedunu priekšgalā uzsāka īstenot dzīvē Lielo lēcienu. Valdīja pieņēmums, ka agrāri atpalikusī lielā valsts neilgā laikā kļūs par industriāli attīstītu pasaules lielvalsti (kas mūsdienās patiešām arī ir īstenojies, taču ne tolaik, un katrā ziņā ne jau “neilgā laikā”).
Tā vārdā zemniekus un pilsētniekus apvienoja savdabīgās komūnās, atņemot jebkādu privāto īpašumu un piespiežot strādāt faktiski tikai par barību. Papildu savam darbam ražošanā viņiem nācās arī obligātā kārtā iesaistīties tā dēvētajā mazajā metalurģijā – kausēt čugunu līdzās saviem pieticīgajiem mitekļiem ierīkotās speciālās krāsnīs. Vēstīts, ka līdz 1958. gada beigām visā Ķīnā bija izveidoti vismaz 26 000 tādu komūnu, kurā katrā bija apvienoti vidēji pa 20 000 cilvēku jeb tātad gandrīz puse jau tolaik miljardu sasniegušā iedzīvotāju skaita. Jebkādu potenciālo brīvdomību nesaudzīgi apspieda. Mao bija apsolījis pavalstniekiem: trīs gadi būs jāpadzīvo, pārtiekot no maizes un ūdens, bet pēc tā iestāšoties pārticība.
Bija ieplānots, ka jaunās rūpnieciskās produkcijas apjoms palielināsies vismaz sešas, bet lauksaimniecībā – divas ar pusi reizes. Taču rezultātā šī piecgade ķīniešiem izvērtās sociālajā katastrofā: vidēji pieņemts uzskatīt, ka Lielais lēciens izraisījis 38–45 miljonu cilvēku nāvi no bada un neizturamiem darba apstākļiem...