Izrakumu pērtiķi ir nepieciešami nolūkā rekonstruēt to “atspēriena punktu”, no kura sākuši evolucionēt cilvēki un šimpanzes.
Tajos 150 gados, kas pagājuši kopš brīža, kad Čārlzs Darvins izvirzīja teoriju, ka cilvēks sākotnēji radies Āfrikā, cilvēka senajā ciltskokā krietni vien palielinājies citu sugu daudzums, lai gan vienlaikus ar to ievērojami pieaudzis arī dedzīgo strīdu daudzums tieši par cilvēka evolūcijas pašu agrīno stadiju. Un šo debašu uzmanības centrā bieži nokļūst izrakumos atrastās pērtiķu atliekas, saistībā ar kurām viena daļa pētnieku noliedz to lomu cilvēka līnijas tapšanā, savukārt citi tiem atvēlē teju vai galveno evolucionāro lomu.
I
Daudzos jaunajos pētījumos un atklājumos saistībā ar šo cilvēkveidīgo būtņu jeb hominīnu izcelšanos, kas tātad tapuši pēc Darvina pētījumiem un tajos gūtajiem secinājumiem, galvenokārt pausts, ka izrakumu pērtiķu atliekas var ļoti daudz pastāstīt par svarīgākajiem pērtiķu un cilvēka evolūcijas aspektiem, ieskaitot tā dēvētā pēdējā mūsu kopīgā senča iedabu. Vēstīts, ka cilvēki no pērtiķa – gluži konkrēti: no šimpanzes – esot radušies kādā brīdī, kas meklējams laika posmā aptuveni pirms 6,5 un 9,3 miljoniem gadu jeb miocēna ēras beigās. Lai iespējami labāk saprastu hominīnu izcelšanos, paleoantropologi vēlas restaurēt šā cilvēka un šimpanzes kopīgā senā senča fiziskos raksturojumus, uzvedību un apdzīvotības vidi.
ASV dabas vēstures antropoloģijas speciālists Sergio Almecija kādā no zinātniskajām publikācijām skaidrojis, ka tad, kad aplūko hominīnu rašanās vēsturi, tas viss izskatās kā viena liela nekārtība – nav saskatāms itin nekāds konsenss. Proti, cilvēki strādā pat pilnībā atšķirīgu paradigmu ietvaros, un tas, viņaprāt, tik krasi neesot novērojams citās zinātnes jomās. Daudzi viņam piekrīt, uzsverot, ka zinātnē patiešām vēl ne gluži viss ir ideāli sakārtots, un, visdrīzāk, konkrēto strīdu galvenokārt izraisa tas, ka daudzi arī šeit strādā atbilstoši nevis objektivitātei, bet gan balstoties ideoloģiskās pozīcijās.